Mežā izrakstītās gatavības apliecības ir visai atšķirīgas. Gadu vecie vilki ir daudz mācījušies medību paņēmienus, ko pratīs likt lietā, ja vien izdosies atrast medījumiem bagātu un drošu teritoriju. Pašu vecāki un tuvākie radinieki zobus tiem rāda jau kopš janvāra. Toties pērnie lūsēni paši līdz šim medījuši vien rudens sienāžus un ķirzakas. Gardo buciņu tiem regulāri piegādājusi māte, un atlicis tikai mieloties. Viņi pazīst ierastā ēdiena smaržu, garšu, izskatu un uzturēšanās vietas. Ar vardulēnu un pavasara tauriņu tvarstīšanas pieredzi tikt pie lielāka ēdamā parasti uzreiz neizdodas. Māju tuvumā ienācis jauns lūsis pavasarī nav traks, bet visdrīzāk izsalcis. Bebriem paveicies - vecāku tuvumā ļauts gozēties divus gadus un pat draiskoties ar jaunākajiem brāļiem un māsām. Toties trešais mūža gads var izrādīties neapskaužams, jo brīvu neapdraudētu vietu atrast jaunajai ģimenei nebūs viegli. Meža sivēni, nostājoties uz patstāvīgās dzīves ceļa, šķiet, pēc mammas daudz neskumst. Jautrā barā tie, tāpat kā līdz šim, dodas sliekām bagātu velēnu un pirmo kartupeļu stādījumu meklējumos. Visvairāk apjukuši ir pērnie alnēni. Tie pavasarī klīst no viena izcirtuma uz otru ar īstu teļa vientiesību, līdz nonāk visnepiemērotākajās vietās. Autovadītājiem jākļūst īpaši modriem šajā gadalaikā.
Pavasaris vienmēr ir krīze gan zināšanas ieguvušiem, gan neieguvušiem pilsētu un meža skolu absolventiem. Lai veicas!