«Partija sevi sauc par sociāldemokrātisko ideju nesēju, tomēr ar reālu politiku vairs ilgstoši nenodarbojas, un Latvijā tā arī nav politiskā spēka, kas patiesi aizstāvētu sabiedrības intereses,» saka A. Dobelis, kurš ar domubiedriem - jaunās paaudzes sociāldemokrātiem - veidos nevalstisko organizāciju sociāldemokrātiski domājošiem cilvēkiem. Viņi pretendēs uz līdzdalību politiskajā dzīvē, ko atvieglo sadarbība ar _Sabiedrību citai politikai_. Tā ir _Vienotībā_, no kuras Saeimā ievēlēts nu jau bijušais LSDSP biedrs Atis Lejiņš.
Nesaskaņām nelielas ietekmes partijā varētu arī nepievērst uzmanību, ja tā nebūtu vecākā Latvijas partija, kas darbību nepārtrauca arī okupācijas gados un 1989. gadā tikai atjaunota. Tā ir partija ar skaidru ideoloģiju, un šī niša kreisajā spārnā faktiski ir brīva. Līdz ar A. Dobeļa un viņa domubiedru aiziešanu grūti iedomāties, kas vēl varētu likt sabiedrībai interesēties par LSDSP, kuras vairs nav pat Latvijas faktu aptaujās, jo ir paslēpta zem apvienības Atbildība nosaukuma, kuru atbalsta tikai 0,3% aptaujāto. Bijušais LSDSP priekšsēdis Juris Bojārs, kura vadībā gadsimtu mijā partija piedzīvoja ziedu laikus, esot Saeimā un uzvarot Rīgas domes vēlēšanās, tagad Dienai notikušo novērtēja kā mērķtiecīgu darbību, lai «partiju iznīcinātu organizētā veidā». Viņš sacīja: «Sākumā Dinevičs un Īvāns tika no manis vaļā un pēc tam tika arī no partijas vaļā.» J. Dinevičs, kurš ilgi nedeva līdera vietu citam, pēc pēdējā kongresa tā rezultātu vērtēja kā mazākuma nespēju samierināties ar demokrātiskā procesā pieņemtu vairākuma lēmumu. J. Bojārs atgādināja, kā sociāldemokrāti 2000. gadā savāca parakstus, lai nepieļautu Latvenergo privatizāciju, kas, visticamāk, bijis viens no iemesliem, kāpēc partija tika vājināta.