Jaunlaiku cibiņi

Ja ko patiesi nopietnu vajag, brauc uz pilsētiņas veikaliem. Draudzenes māsa Māra šķīrusies. Vasaras sākumā viņa ar deviņus gadus veco meitu Megiju pārcēlusies uz dzīvi pie mātes, jo pēc apprecēšanās dzīvojusi vīra dzīvoklī un šķirtenis parādījis abām durvis. Turklāt Māra zaudējusi darbu. Viņa nesūdzas par atgriešanos laukos, bet rūgti pasmej par to pilsētnieku problēmām, kuri stipri lauza galvas, kā sagatavot bērnus skolai: «Varbūt esmu laimīga, jo man nav jāizvēlas, kādas firmas kurpes un kādas krāsas skolas somu pirkšu Megijai. Mums ir tikai mammas pensija un tas, cik māsa spēj palīdzēt. Tēvs par meitu neliekas ne zinis. Mūsu iecienītākais veikals ir _second hand_ - lietoti apģērbi un apavi. Kas tur noderīgs, to pērkam. Paldies ārzemniekiem, ka met laukā tik labas drēbes un apavus. Ja nebūtu šādu veikalu, latvieši skrandās staigātu. Tagad Megija vismaz apģērba ziņā skolā daudz neatšķiras no turīgo vecāku atvasēm.» Savukārt burtnīcām un rakstāmrīkiem viņa atlicina no niecīgās naudas, kas ir ģimenes rīcībā. Māru māc cita problēma. Megija divus mācību gadus aizvadījusi mazpilsētas skolā. Tā ir vienīgā šajā apkārtnē. Ir augusta vidus, bet vēl nav skaidrs, kā meitene tagad nokļūs skolā. Maz cerību, ka bērnus ik dienu vadās skolēnu autobuss, vismaz par to vēl nekas nav zināms. Savukārt sabiedriskais autobuss no rīta miestiņam iet cauri pirms sešiem no rīta, bet atpakaļ brauc ap septiņiem vakarā. Kur bērns vadīs stundas pēc skolas? Bijušā vīra māte būtu gatava meiteni uz nedēļu ņemt pie sevis, bet Mārai tas nav pieņemami, jo tad meitēnam katru dienu nāktos saskarties ar tēvu - dzērājvīru. Māra pasmej: «Valdība zemnieku bērniem garantē tikai vienu - kļūšanu par analfabētiem! Cibiņa laiki atgriezušies! Painteresējieties, nevis kādu mobilo telefonu turīgie pērk savām atvasēm, bet cik bērnu laukos vairs nekad nesēdīsies skolas solā!»