Tās ar daudzpunkti pabeigtais virsraksts Svētki pārvēršas darbdienā… lika nojaust, ka senāk arī uz skatuves medus bijis saldāks, un aptaujāto aktieru atbildes kopumā šo sajūtu apstiprināja, liekot secināt, ka aktiera statuss pamazām mainās, publika viņus vairs neuzlūko kā pusdievus. Paskatoties uz tiem 20 gadiem, kas pagājuši kopš šīs 1996. gada aptaujas, gan redzam, ka kopaina tik bēdīga nemaz nav, mums ir teātri un izrādes, uz kurām biļetes dabūt ir grūti, un intervijās arī aktieri atzīstas, ka sagaidīšana pēc izrādēm ar puķēm un sajūsmas vēstules pavisam pazudušas nav. Varbūt 90. gadu vidus teātrim bija sliktāks laiks nekā šā gadsimta padsmitie.
Minētajā aptaujā pirms jautājumu uzdošanas Šaitere pāris vārdos iezīmēja 80. gadu Teātra dienu svinību ainu: «Visi iemīļotie aktieri kā dzīvi, tepat vien - Doma laukumā vai ielu gājienā - gluži blakus. Vari ar roku pieskarties, vari puķi rokās iespiest. Mūzika, dziedāšana, ores, rati un zirgi, pūpoli un sniegpulkstenītes, raibie plakāti un spilgto kostīmu parāde! Vai bijām atvērti priekam vairāk nekā tagad?» Droši vien bijām vairāk nocietušies prieka, tagad var piebilst. Tālāk Tekla saviem izvēlētajiem aktieriem un režisoriem uzdeva trīs jautājumus.
1. Vai Teātra diena jums ir svētki?
Aktieris Harijs Liepiņš bija tiešs: «Ar mani ir kā ar to diriģentu, kurš saviebies diriģēja simfonisko orķestri. Jautāts, kāpēc tā, viņš atbildējis - man tā mūzika no bērna kājas nepatīk… Teātra diena man nekad nav bijusi svētku diena.»
Teātra kritiķe Silvija Radzobe vilka līdzīgu meldiņu: «Pašlaik Teātra diena ir tradīcija, kas dziest. Bet vispār ar to saistās patīkamas atmiņas, kas attiecas uz 80. gadu sākumu. Tad Valda Lūriņa vadībā gan vecajā Dailē, gan Drāmas teātrī tika izrādītas asprātīgas un brīvdomīgas aktieru programmas, kuras bija saistītas ar dzīves aktualitātēm. Joprojām gaidu jaunu lūriņu parādīšanos.»
Režisors Oļģerts Kroders: «Teātra diena nekad īpašas emocijas nav izraisījusi. Tagad gan patīkami, ka vismaz viena diena, kurā vispār atceras, ka ir aktieri un teātris.»
Aktieris Rūdolfs Plēpis: «Teātra diena ir darbs, un trīsreiz lielāks nekā parasti. Šī diena ir svētki visiem, kas apkārt teātrim, un publikai. Pēc tam ir obligātā pasēdēšana kafejnīcā. Nedomāju, ka tradīcija izlaiž garu, bet svinēšana gan kļūst pieticīgāka.»
2. Kurš notikums teātra dzīvē jūs pēdējā laikā ir saviļņojis?
Harijs Liepiņš: «Kas mani var aizkustināt? Puse Dailes teātra mājas pilna ar svešvalodīgi runājošiem, ar visādiem SIA un mia! Sardze agrāk nevienu nelaida garām, neiztaujājusi - uz kurieni un kāpēc ejat? Mākslas templis vai svētnīca te nu gan vairs nav. Gandrīz vai jāmūk kādā būcenī, lai varētu strādāt.»
3. Vai varat atcerēties kādu jautru notikumu, kas saistīts ar teātri?
Harijs Liepiņš: «Teātrī nekas jocīgs vairs nevar notikt. Aktieriem nepatīk un nav laika improvizēt. Dailes teātris ir darbvieta, kur aktieris saņem pabalstu, bet algu viņam maksā citur - dažs traukus kafejnīcā mazgā, dažs ar biznesu nodarbojas. Man nav nostalģijas pēc veciem laikiem, bet tagad es daru vienmuļu dežūrdarbu.»
Oļģerts Kroders: «Liepājas teātris ar Čehova Kaiju viesojās kultūras namā Ziemeļblāzma. Sorina lomas tēlotājs bija tādā ķitē, ka izrādi nevarēja spēlēt. Visi apspriedās un nolēma, ka jāspēlē tomēr ir, jo zāle pilna ar skatītājiem, un Sorina loma jātēlo man. To arī izdarīju. Izrādi noskatījās kāda populāra Nacionālā teātra aktrise, kura dzīvo tajā rajonā. Pēc izrādes viņa pienāca un teica, ka guvusi lielisku mākslas pārdzīvojumu. No tā laika saprotu, ka jebkuru lugu var nospēlēt bez jebkura varoņa.»
Aktrise Ilze Rūdolfa: «Drīz varēšu rakstīt memuārus par to, kas pašlaik teātrī notiek ar mani un Rūdolfu Plēpi. Gadās, dežurantam prasa - vai Rūdolfs ir teātrī? Dežurants atsaka - prom gan, jo domā, ka jautāts par mani - Ilzi Rūdolfu -, bet Rūdis nabadziņš sēž un gaida to cilvēku. Nesen izrādē Dullais barons Bundulis es saņēmu šokolādes konfektes. Aiznesu mājās, meita izlasa klāt pielikto zīmīti un saka: «Mamma, nes konfektes atpakaļ, tās taču sūtītas Rūdolfam Plēpim!»»
Ko lai saka? Vismaz Plēpim bija pamats teikt, ka teātra svētki kļūst pieticīgāki…