Slikti, ka valstsvienībā īsti nav redzama nākamā paaudze. Iespējams, tā ir trenera Starkova vaina, bet varbūt tāda vienkārši ir šābrīža situācija. Viens otrs spēlētājs vairs netur to sasprindzinājumu, kāds ir šāda līmeņa spēlēs. Pret spēcīgām komandām nepieciešami futbolisti, kuri var cīnīties. Mums komandā bija pārāk daudz laukuma spēlētāju virs trīsdesmit gadiem. Pieredzējušajiem ir jāmeklē aizvietotāji, jāveido jauna komanda ar jaunu spēli. Protams, izmaiņas jāveic pakāpeniski, tāpēc, iespējams, tās vajadzēja sākt jau pirms pāris gadiem.
Nebija īsti pareizi pamatsastāvā atkal iesaistīt Zirni un Astafjevu, lai gan viņi nav sliktāki par pārējiem. Lietderīgāk būtu dot iespēju gūt pieredzi kādam no tuvākajiem rezervistiem. Starp pamatsastāva spēlētājiem un tuvākajiem rezervistiem rodas plaisa, jo futbolistiem ir jāgūst pieredze šādā līmenī, jābūt psiholoģiski gataviem. Labi spēlējot virslīgā, nevar uzreiz labi spēlēt arī izlasē.
Problēmu nav tikai vārtsargu un centra aizsargu pozīcijās. Trūkst labu malējo aizsargu. Centra pussargiem jābūt dinamiskākiem, vairāk jācīnās par bumbu. Ja tur spēlē divi veterāni, nevar cerēt uz labu rezultātu. Astafjevam ir liela pieredze, ko var izmantot, izlaižot viņu laukumā svarīgos brīžos spēles beigās. Nav loģiski, ja futbolists netiek pamatsastāvā Skonto klubā, bet spēlē izlasē. Īstenībā viņam izlasē jau vairāk vajadzētu būt kā trenerim.
Cauņam jāspēlē kreisajā malā. Rubinam tur trūkst ātruma. Ir labs atvirzītais uzbrucējs Rudņevs. Smailes uzbrucēja lomā Verpakovskim trūkst spēļu prakses, bet Karlsons neder. Pozitīvi gan tas, ka viņš sajutis konkurenci - to var redzēt laukumā.
Spēlē ar Gruziju vissvarīgāk būs atņemt pretiniekiem bumbu un to neatdot. Tikai tā var apspēlēt šādas tehniskas komandas - bez bumbas viņi sāks «psihot». Taču, lai tā nospēlētu, nepieciešami spēlētāji, kuri visu spēles laiku spēj cīnīties.