Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Jo Blaumanis tā gribēja

Tikai pirms diviem gadiem nominēts Spēlmaņu nakts balvai par labāko debiju, režisors Elmārs Seņkovs kļuvis par vērā ņemamu parādību un pieprasītu personāžu teju visos Latvijas teātros. Rīgas Krievu teātris pagājušo sezonu spoži noslēdza ar Seņkova iestudētajiem Blaumaņa Indrāniem - stilīgi dizainētu drāmu, kas pārauga postindustriālā, modernā traģēdijā. Savukārt Nacionālais teātris 15. septembrī savas eksperimentu vietnes - Jaunās zāles - sezonu atklās ar jaunā režisora versiju par Purva bridēju.

Kāpēc jau otro reizi Blaumanis?

Un ne pēdējo. Es nebiju nekāds Blaumaņa fans, un joprojām līdz galam neesmu izlasījis viņa kopotos rakstus un arī Līvijas Volkovas Blaumaņa zeltu ne… Man Blaumanis bija izaicinājums tieši tādēļ, ka par viņu tiek mācīts - viņš ir ģeniāls. Sākot strādāt pie Indrāniem, man likās, ka es nupat, nupat atradīšu pierādījumus, ka nemaz tik dižs tas Blaumanis nav, ka karalis ir kails. Bet man īsti neizdevās. Blaumanim ir tik dzelžaina struktūra, viņš tomēr ir profesionāls dramaturgs - es kā režisors nevarēju tajā pilnīgi brīvi justies. Es nevarēju visu izdarīt pa savam. Viņš man neļāva tik ļoti aizstāvēt Indrānu jauno paaudzi, kaut arī es ļoti gribēju. Bet es ļāvos. Es vispār bieži ļaujos. Jo katrs no izrādes dalībniekiem var pavērst iestudējumu vienā vai otrā virzienā. Man nav strikta sākuma uzstādījuma. Tādā ziņā teātris man ir kā ķīmija, kuru es pagaidām pārāk labi nezinu, bet jaucu kopā dažādas vielas un ar interesi skatos, kas sanāks.

Kāpēc izvēlējies tieši noveli, nevis lugu Ugunī par tiem pašiem Edgaru un Kristīni?

Pirmo izlasīju noveli, un tā mani labā nozīmē pārsteidza. Es tā kā ieraudzīju, kā to varētu iestudēt. Tā ir ļoti kinematogrāfiska, stāstoša, muzikāli ritmiska. Ļoti aizraujoši to mēģināt. Bet Ugunī - tur es piekrītu Volkovai - tā nav labākā Blaumaņa luga, tā ir ļoti shematiska, sadomāta.

Kāpēc tev ir vienlaikus divas Kristīnes?

Tas notika nejauši, tam sākotnēji nebija racionāla izskaidrojuma. Jau pēc tam, kad pārdomāju savu intuitīvo, impulsīvo lēmumu, sapratu, ka man gribējās Kristīni sadalīt, lai varētu viņu labāk izpētīt. Kristīne ir patētisks, viengabalains tēls, kas kļuvis par zīmi, - tikai to sadalot, var atklāt kaut ko negaidītu. Arī pašām meitenēm (Ievai Aniņai un Madarai Botmanei) ir interesanti meklēt tieši savu Kristīni. Iespējams, starp divām Kristīnēm notiks sīva cīņa…

Tu labprāt pēti fenomenu, ko mēs mēdzam dēvēt par «latviskām vērtībām» - tādu stereotipu kopumu, ar kuru mums, latviešiem, patīk sevi asociēt. Īpaši to var just izrādēs Gals un Indrāni. Kāpēc teātrim būtu jārunā par «latviskumu»?

Latviešu teātrim ir par to jārunā. Vienīgās bažas ir, vai par to nav gana daudz runāts un ko vēl par to var pateikt. Pēc Alvja Hermaņa un viņa «latviešu cikla», kā viņš redzēja latviešus un mēģināja tos preparēt, es jutos šo tēmu atēdies un varēju par to tikai ironizēt. Varbūt tas bija jaunības maksimālisms, kas man lika apstrīdēt šīs vērtības, atmaskot kā kaut ko smieklīgu. Varbūt tāpēc, ka man bieži ir dusmas uz latviešiem, tādas dusmas, ko var just tikai pret to, ko ļoti mīli.

Par ko tad tu dusmojies?

Nu kāpēc mēs esam tik lētticīgi, tik naivi? Nu kāpēc mūsu patriotisms ir tik bezgaumīgi uzpumpēts? Es nevaru atbildēt, neesmu nedz antropologs, nedz nodzīvojis tik daudz gadu, lai atbildētu - kāpēc? Bet censties to saprast - tas ir tik jautri! Tāpēc arī rodas tā ironija.

Kad es strādāju skolā ar jauniešiem, viens no spēcīgākajiem argumentiem, kā pierunāt viņus nodarboties ar teātri, bija: kur citur jūs varat publiski runāt par to, kas jūs besī? Un viņi pūļiem gāzās uz teātra nodarbībām! Tajās mēs nodarbojāmies tieši ar to - mēģinājām saprast, kas mūs kaitina. Jo noskaidrot to var tikai procesā.

Piemēram, aktieri man jau pirmajā mēģinājumā prasa: par ko būs izrāde? Es nevaru atbildēt! Jūs taču tur spēlēsiet, jums ir jāsaprot, ko jūs par to visu domājat, jums ir jānonāk līdz kaut kādiem secinājumiem, un tad jau mēs visi kopā redzēsim, par ko būs izrāde! Izrādē Gals mēs strādājām tieši tā. Katrs personāžs aktualizēja problēmu, kas kaitināja attiecīgo aktieri. Teātrī uzliec masku un runā brīvi par to, par ko privāti, ar savu īsto vārdu un seju tu, iespējams, kautrētos runāt.

Bet kur tad ir tava - režisora - loma tajā visā?

Nokontrolēt procesu. Pavirzīt to. Uzmanīgi klausīties aktieros. Nu nav aktieri stulbi! Nevienā teātrī aktieri nav stulbi! Nezinu, no kurienes tāds stereotips. Vienkārši katrā teātrī viņi ir mazliet citādi. Krievu teātrī, piemēram, viņiem ir cita mentalitāte. Bet mans uzdevums ir koordinēt.

Un kur tad tava pašizteikšanās?

Es atrodu starp aktieriem domubiedru - vienu vai vairākus. Es projicējos caur viņiem.

Vai starp vecākās un jaunākās paaudzes aktieriem ir atšķirība?

Vecākās paaudzes aktieri prasa no manis skaidrākus uzdevumus. Visjocīgākais jautājums: kas man te ir jāsaprot? Kā es varu pateikt, kas otram jāsaprot? Katram pašam jānonāk līdz savai saprašanai. Jaunāki aktieri ir elastīgāki. Viņi no mums, jaunajiem režisoriem, negaida neko pārdabisku. No otras puses, vecākiem aktieriem, kam pāri gājuši desmitiem režisoru, ir augstākas prasības, un tas nav slikti. Viņi pieprasa līmeni, skaidrību. Bet es nebaidos atzīties, ka kaut ko nesaprotu, nezinu, varbūt pat nevaru zināt. Piemēram, es nevaru zināt, kā jūtas vešeriene (Kristīnes māte Purva bridējā - H.V.). Un Lolita Cauka pati man pastāsta, kā viņa jūtas! Un tā ir arī mana izglītošanās.

Bet tad jau tu pilnībā esi atkarīgs no aktieriem!

Tā ir.

Bet kāpēc tad tu ar to nodarbojies, nevis, piemēram, glezno vai saceri mūziku?

Man patīk teātris, es tur neko nevaru darīt. Kādreiz gribēju būt aktieris. Es fanoju par latviešu filmām (nezinu, kas man bija uznācis), arī par jaunām, ne tikai vecām. Man ļoti patika Rēzija Kalniņa, piemēram, filmā Labās rokas, kas tiešām nav slikta filma…

Mēs visi esam drusku slimi - gan režisori, gan aktieri. Tas, ar ko mēs nodarbojamies, tā ir pašapliecināšanās. Viens no pirmajiem iemesliem, kāpēc mēs ar to nodarbojamies. Otrkārt, man laikam bērnībā nedeva daudz vaļas. Es ļoti maz ko varēju noteikt, būdams bērns. Man radās iespaids, ka es neko nespēju, ka man viss krīt no rokām, tāpēc man neko neuzticēja, centās visu izdarīt manā vietā - maniem piederīgajiem bija priekšstats, ka esmu pārāk trausls. Manā ģimenē visi ir normāli darba cilvēki, nav neviena mākslinieka, es biju kā tāds baltais zvirbulis. Un režisora darbs ļauj man realizēt šo te: «Wow, manī klausās! Viņi dara, ko es saku!»

Krievu režisors Vasilijs Barhatovs reiz stāstīja, ka, izņemot mēģinājumus, cilvēkiem, pat vistuvākajiem, grūti saprast, kā tad viņa darbs izpaužas. Šis sēž, domā, bet sieva saka - ja reiz neko nedari, būtu vismaz miskasti iznesis… Nu kas tas īsti ir - režisora darbs, kas tajā galvenais?

Pirmkārt, mācēt būt īstajā vietā un īstajā laikā. Ar īstajiem cilvēkiem. Intuīcija tātad. Citreiz - veiksme, kā, piemēram, Viesturam Meikšānam ar Maskavas Dailes teātri. Otrkārt, režisoram ir jāsagatavo tāda kā enerģijas šprice visiem aktieriem. Un, lai to sagatavotu, tiešām ir tā, ka tu sēdi, neskaties televizoru un nenes ārā miskasti, bet domā, domā, domā. Ir vajadzīga arī ļoti liela uzmanība, lai sajustu aktiera svārstības, lai kaut kas neaiziet greizi. Citreiz tā pat nav gudrība, kaut arī tā ir vēlama, bet intuīcija. Man dažkārt rodas izmisums - cik gan maz es vēl zinu! Cik daudz grāmatu vēl jāizlasa, cik izrāžu jānoskatās! Režisoram ir jābūt inteliģentam, bet nevar zināt visu, un nevajag baidīties atzīties, ja nezini. Es jau neesmu viens, man ir laba komanda. Un vēl jābūt azartam - tas gan ar laiku pazūdot. Katram tā baterija ir ar savu derīguma termiņu, bet pagaidām tā man vēl darbojas.

Aktieris saņem atzinību katru izrādes vakaru - vismaz aplausu veidā. Kas ir tavs gandarījums, kādā veidā tu saproti - ir vai nav izdevies darbs?

Piemēram, pēc Indrāniem lielāko gandarījumu izjutu, kad kāds skatītājs man pateica - pēc šīs izrādes man ļoti sagribējās piezvanīt vecākiem. Vislabāk to, vai izrāde, skatītājuprāt, ir vai nav izdevusies, var saprast no tā, ko man pēc izrādes pasaka. Vai uzraksta kaut kur sociālajos tīklos. Arī kritiķu atzinība ir kā vēl viens apstiprinājums, ka ej pareizā virzienā.

Tu iestudē Dirty Deal Teatro, Nacionālajā, Krievu teātrī, šosezon strādāsi Dailē un Valmierā. Vai neilgojies pēc sava teātra, kur vari darīt, ko sirds vēlas ar savu izdreijātu aktieru trupu?

Katrs režisors to vēlas. Bet tas nav galvenais. Es gribu būt tur, kur jūtos labi, kur mani saprot, kur mums sanāk. Kurš teātris tas ir - nav svarīgi. To, ka katru reizi nākas pierast pie jauniem cilvēkiem, ļoti dažādiem aktieriem, to es uztveru kā mācību procesu. Šādi strādājot, es drīz vien sapratīšu, ko tiešām vēlos (smejas).

Dailē iestudēsi izrādi par Rēziju Kalniņu. Kas tas īsti būs?

Es vēlos pētīt, kas ir tēls. Mums visiem šeit ir priekšstats, kas ir Rēzija. Lai viņa neapvainojas, bet man Rēzija - tā ir sieviete ar cigareti zobos, saraudātām acīm, kāju pār kāju. Tādu es viņu redzu - sieviete cietēja. Bet vai viņa tiešām tāda ir, vai tas ir mākslīgi radīts tēls? Viņa ir solījusies arī pati to izpētīt. Biogrāfiju mēs tur iekšā nepīsim, nekādas vecas rētas es arī uzplēst negrasos. Rezultāta var arī nebūt, bet process solās būt interesants. Galu galā es pats to izprovocēju, uzprasījos, teicu, ka gribu strādāt ar savu sapņu aktrisi. Visdrīzāk tas ir ļoti naivs, bet patiess uzstādījums.

Vai esi paspējis zaudēt romantiskos priekšstatus par savu profesiju?

Man šķiet, ka ne. Es jau arī neesmu ilgi teātrī - trešo gadu kopš pirmās izrādes, kuru iestudēju trešajā kursā. Redzi, man ir ļoti stipra komanda - Reinis un Krista Dzudzilo (scenogrāfs un kostīmu māksliniece - H.V.), nesen pievienojās arī Jānis Holšteins. Mēs esam daudz brīvāki, spēcīgāki, nekā tad, ja būtu pa vienam. Un neko tādu teātrī, ko es agrāk nebūtu zinājis, no Māras Ķimeles stāstiem, piemēram, es arī neesmu uzzinājis, kas man no acīm norautu to romantisko plīvuru. Varbūt man viss vēl priekšā?

Tev ir plāns, ko darīt dadzus gadus uz priekšu?

(Ilga pauze.) Jā, ir, bet es negribētu to stāstīt. Tāpēc, lai kāds neuztver kā solījumu, jo nekas jau nav akmenī iecirsts. Bet es varu pastāstīt par kādu ideju - iespējams, muļķīgu, ko lolojam ar dažiem aktieriem, ka Kuldīgā varētu nodibināt Kurzemes profesionālo teātri, ar trupas rotāciju ik pa trim gadiem. Man liekas, pēc pieciem, astoņiem gadiem šādu neatkarīgu trupu jau būs daudz, jo aktieri būs paguruši no pašreizējās sistēmas…

Vai, tavuprāt, teātrim pašlaik kas kaiš?

Nē, kopumā teātros šobrīd ir labvēlīga augsne labam sākumam. Es domāju, ka būs interesanti un nākamā režisoru paaudze, kas nāks aiz mūsējās, būs vēl daudz spēcīgāka. Bet katra paaudze tomēr grib pārmaiņas, un katra sāpīgi pārdzīvo, ja kāds grib mainīt tās radīto. Es dažkārt domāju, cik tālu es varētu iet, kādas robežas pārkāpt, lai sasniegtu to, ko gribu… Vai es varētu kāpt pāri līķiem? Ir visiem zināmi piemēri, kādas mēdz būt pārmaiņu sekas, - aktieri ir atlaisti no darba un faktiski pazuduši no teātra uz visiem laikiem… Kas notiek ar cilvēcisko fonu šādos gadījumos? Vai cilvēcība nepazūd?

Es negribētu savu mērķu vārdā sadragāt likteņus. Taču, ja teātris mainās, jāmainās visiem - un tikai tad, ja kāds to nevēlas, viņam jāaiziet no teātra. Jāatrod kaut kas cits, ar ko nodarboties.

Kas ir tavas profesionālās autoritātes?

Man ļoti patīk Jans Lauerss (Jan Lauwers, beļģu režisors - H.V.), jo viņam ir ļoti pozitīvas izrādes. Viņš spēj par smagām tēmām runāt viegli. Un, protams, mēs, jaunie režisori, esam uzauguši ar Hermaņa izrādēm. Mums var patikt, var nepatikt viņa teātris, tā stilu var apstrīdēt vai ne, bet noliegt viņa ietekmi būtu ļoti muļķīgi.

Kāpēc lai jauni cilvēki skatītos teātri? Salīdzinot ar kino vai fotogrāfiju, teātris vienmēr būs neveiklāka imitācija. Kas ir patiesība teātrī?

Zini, teātris vienmēr ir meli. Cilvēki atdarina, viņi rotaļājas, viņi «nomirst», bet pēc tam iet uz veikalu. To mēs abi ar Reini Dzudzilo jau sen sapratām, tāpēc pat necenšamies atdarināt realitāti, par varītēm radīt iespaidu, ka viss notiek «pa īstam». Teātrī ir tā realitāte, kas veidojas galvā - izrādes kolektīva un skatītāju galvās. Un vēl mani biedē, ja teātri uztver pārlieku nopietni. Arī aktieri. Nu, lūdzu, neesiet tik nopietni! Tas nav dzīvības un nāves jautājums! Ārpus teātra ir arī saule, ģimene, mīlestība un kaudzēm citu foršu lietu. Teātris ir rotaļa, par kuru turklāt varam saņemt naudu.

Sākot rotaļu, mēs pieņemam zināmus noteikumus, bet nekad nezinām rezultātu. Un esmu vienmēr aktieriem teicis - ja viņi kaut ko nespēj pieņemt, viņi vienmēr var izstāties. Nevajag sevi lauzt un mocīt!

Vai, lai tā nospēlētu kā Ināra Slucka izrādē Gals - novecojošu, teātrim lieku aktrisi -, nevajag sevi kārtīgi pamocīt?

Ināra pieņēma šos spēles noteikumus. Atceries, mēs runājām, ka ar masku vieglāk runāt par to, kas tevi tiešām satrauc, jo tas īsti neesi tu. Un, kas dīvaini, viņa saka, ka pēc šīs izrādes jūtas viegli, nevis, kā varētu šķist, smagi un nomākti.

Vai tev teātrī ir kāds tabu?

Neesmu par to domājis. Laikam jau tabu man ir aktiera pazudināšana, iedzīšana depresijā, novešana līdz psiholoģiskam sabrukumam vai krīzei. Es nekad negribētu pazemot aktieri, ja vien tas neietilpst rotaļā, par kuras noteikumiem visi iepriekš esam vienojušies. Terors pret aktieriem agri vai vēlu nāk atpakaļ. Ievas Strukas grāmatā par Ķimeli Māra atzīst, ka šādi gadījumi viņas praksē ir bijuši un ka tā bijusi kļūda.

Atgriežoties pie Purva bridēja - vai esi sapratis, kāpēc Kristīne tomēr paliek ar Edgaru, nevis Akmentiņu?

Jā. Tāpēc, ka Blaumanis tā gribēja!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Elmārs Seņkovs
Dzimis 1984. gadā.
Pirms bakalaura un maģistra grāda teātra mākslā iegūšanas ieguvis bakalaura grādu pedagoģijā.
Septiņus gadus privātskolā Patnis vadījis teātra nodarbības.
Zīmīgākās izrādes - Bikts, Dirty Deal Teatro, 2010, HEDA, Andrejsalā, 2011, Gals Nacionālajā teātrī, 2011, Indrāni Rīgas Krievu teātrī, 2012.
Par abām pēdējām nominēts 2011./2012. gada sezonas Spēlmaņu nakts kategorijā Gada režisors.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?