Pieļauju, ka daudzi piedzīvojuši situāciju, kad cilvēks iekšējā monologā saka sev apmēram tā: «Nu gan ir par traku...» Piemēram, bezmiegs vai atmiņas «uzkāršanās» pārstrādāšanās rezultātā, pārliecīgi bieža «uzvilkšanās», ko pats pamani, bet tā tomēr notiek utt. Darba nolūkā sekojot priekšvēlēšanu diskusijām, intervijām, vienā jaukā brīdī biju spiests sev teikt, ka nu gan ir slikti. Turklāt runa ir nevis par debatēm un to dalībniekiem, bet mani pašu. Jo - paveroties no malas, tu vienā brīdī aptver, ka jebkurā formātā centies pirmkārt un galvenokārt saklausīt neveiklu izteikšanos, tukšvārdību, mānīšanos. To visu fiksēt ir lietderīgi, bet «nu gan ir par traku», ja tev jāatzīst, ka nedzirdi un pat nevēlies dzirdēt kaut ko ārpus kritizējamā. Lai piedod mākslinieki, ja viņus aizvaino salīdzinājums ar politiķiem, bet tas ir apmēram tas pats, kas klausīties dziedātāju, primāri gaidot, ka viņš nodziedās šķībi. No vienas puses, tu pārmet politiķiem neticības, nihilisma veicināšanu cilvēkos, no otras puses, tev jāatzīst, ka dari to pašu. Zinot, ka jebkurš atzinīgs izteikums par valsts varu, politiku tiek uztverts teju vai kā nodevība, tu pats sāc sevi cenzēt. Deklarētā preses brīvība, kas tiek saprasta kā iespēja brīvi kritizēt, izrādās nebrīvība, jo neko citu tu arī nevari, lai tevi nepārprastu un nenosodītu.
Te var teikt, ka visi šie pašpārmetumi ir lieki, jo tikpat lieki ir mēģināt kandidātu teiktajā saklausīt ko jēdzīgu - tāpat piemānīs. Par atšķirību starp solījumiem un apmēru, kādā tie tiek pildīti, var runāt daudz. Tomēr - ja man jāmēģina saklausīt ne tikai kļūdas - kaut ko priekšvēlēšanu izpausmes patiešām dod. Proti, ja objektīvi vērtējam tādas diskusijas kā, piemēram, Dombura studija vai LTRK rīkotā šonedēļ, grūti nepamanīt - ja diskusija ir tematiska, precīzi fokusēta, politiskie konkurenti izvairās no savstarpējiem populistiskiem «uzbraucieniem», ir gatavi atzīt oponenta taisnību un kopumā runā lietišķi. Tas savukārt nozīmē - pat ja klausītājs vienalga nesaprot, par ko balsot, viņš ir ieguvis papildu informāciju par kādas konkrētas nozares, piemēram, tieslietu vai pašvaldību, tematiku.
Nujā, bet tad «nav interesanti», «nav šova». Lai gan, ja mēģinām reflektēt situāciju, arī šis apgalvojums ir dīvains. Ja mēs skatāmies tādu «šovu» kā sporta sacensības, mēs taču it kā nekoncentrējam uzmanību uz to, vai kāds sportists paklups, parādīs jocīgu grimasi vai žestu, sakausies ar pretinieku utt. Šobrīd nav jēgas skaidroties, kurš vainīgāks - politiķi, mediji, publika plašā nozīmē -, ja publiskā politika ir kļuvusi par kaut kādu šausmu istabu atrakciju parkā, kurā tu a priori sagaidi ķēmus un šausmekļus. Vienkārši, tādā garā turpinot, mēs nodzīvosimies līdz tam, ka arī brīdī, kad Latvijā parādīsies «zaļie cilvēciņi», mēs ņirgāsimies par Latvijas armijas iespējām, par to, cik apjukušas izskatās amatpersonas, un nebeigsim atgādināt, ka «nekas cits jau nebija ar šādu valsti gaidāms» utt.