Kliedz, lai noslēptos
Osedžas zemes centrā ģimene, kas, pulcējusies uz tēva bērēm, sāk skaidrot attiecības. Dominē amerikāņu dramaturģijai raksturīgie psihoanalītiskie motīvi sociālkritiskā mērcē - ir tur Olbijs, ir Viljamss. Bet - ne tikai. Luga motīvu un uzbūves ziņā ir čehoviska. Jā, varoņi kliedz, pārmet, skaidro... Bet patiesībā jau viņi runā nevis lai sevi atklātu, bet lai noslēptos.
Lugā nav pozitīvo varoņu. Visi ir upuri. Visi ir arī maitas, veltījuši daudz pūļu, lai cits citu iznīcinātu. Aktieriem atliek izkliedēt dūmaku, kurā tinas cilvēka dvēsele, tā, lai zālē pat ne ieraudzītu, bet nojaustu. Sāpes. Nelietību. Dzīvi. Daļai Osedžas ansambļa tas izdodas, citiem ne.
Seši aktierdarbi Ievas Kauliņas uzbūvētajā divstāvu ģimenes mājā ir nevainojami. (Uz scenogrāfi, šķiet, traumējošu iespaidu atstājis Monikas Pormales darbs Alvja Hermaņa šīs pašas lugas iestudējumam. Kāpēc māja, ja aktieri ignorē pat to, kas pēc loģikas ir ārsienas, un brīvi pārvietojas no skatuves uz aizkulisēm «pāri robežām»?) Jura Lisnera, Daigas Gaismiņas, Jāņa Skaņa varoņi ir klusināti pēc dramaturga ieceres. Aktieri cauri šim uzspiestajam mieram spēj radīt sajūtu, ka tas pārklāj pretrunīgu dzīvi. Uldim Anžem ģimenes melnā avs, kam dramaturgs melodramatiski uzkrauj paaudžu grēkus, izdevies brīnišķīgi žēlojams un nožēlojams vienlaikus. Blakus Lāsmas Kugrēnas un Daigas Kažociņas aurojošās - viena pašpārliecinātā, otra nervu sabrukumu maskējošā histēriskā pacilātībā -, katru dzīvu asnu sev līdzās nobradājošās bestijas. Līdz - dažas sekundes klusuma, varonēm sev atzīstoties: sakāve. Laimes nebija un nebūs. Mirkļa vājums. Dragājam tālāk. Tieši tas, nevis Zanes Jančevskas Barbaras kliegšana vai Lolitas Caukas puskailās Violetas vaļāšanās pa galdu emocionāli šokē. Jo Letss stāsta par cilvēkiem, kas labprātīgi dzīvo ellē.
Attaisno pret loģiku
Respektēju, ka režisoram licies komisks hipertrofētais lugas nelaimju katalogs - alkoholisms, narkomānija, vēzis, laulības pārkāpšana, incests, pedofilija. Tomēr, ja par to tikai smejas kā par jocīgu atgadījumu virkni, vai ir vērts iestudēt materiālu, kurā šīm tēmām nevar nepieskarties? Piekrītu, ne vienmēr černuha jāiestudē kā traģēdija. Ir tur daudz komiskā, ja prot saskatīt. (Spoži to Liepājā parādīja Dž. Dž. Džilindžers Hananā). Bet tad nepieciešams pazīt izpētes objektu. Osedžā Sīlis un daļa kolektīva rada iespaidu, ka ar dzīvi būtu saskārušies tikai labāko aprindu salonu sterilajā atmosfērā. Negribu apgalvot, ka Sīlis tīši idealizē tēlus, tomēr viņš nav pievērsis uzmanību tam, ka aktiera dabiskā vēlme attaisnot savu varoni var kaitēt izrādes loģikai. Varbūt nav nejauši, ka neveiksmes šai izrādē saistās ar divām tēlu grupām - «atbalsta arsenālu» otrajā plānā (Madarai Botmanei, Anetei Saulītei, Jurim Hiršam, Mārcim Maņjakovam iestudējumā nav ko darīt, un aktieri pēc savas gaumes un pieredzes arī nekautrējas to demonstrēt) un pretrunīgākajiem varoņiem.
Uldis Dumpis ģimenes patriarhu zīmē tik pozitīvās krāsās, ka nojauc izrādes iekšējo loģiku. Neuzskatu par attaisnojamu to, kā Jančevska plosās pa skatuvi, izteiksmīgi tricinot balsi, bet aktrise objektīvi ievesta strupceļā. Lugā motīvi pāraug cits citā nesaraujamos labirintos, un Letss skaidri ierakstījis, ka Barbaras agresijas avots pamatā ir tumšos noslēpumos tītās attiecības ar vecākiem. Te tēvs - eņģelis... Kā arī absurdā inscenējuma prasība varonei, kas nule ieraudzījusi savu padsmitgadīgo meitu vai nu pavestu, vai izvarotu, klusējot atdežurēt piecminūti, jo režisoram nav ienācis prātā, ka šādā situācijā cilvēki kliedz cits caur citu, nevis pieklājīgi gaida kārtu savai replikai.
Grūti noticēt, ka Dumpis nespētu nospēlēt talantīgu, gudru, pievilcīgu, bet arī alkoholiķi un sadistu, kāds Beverlijs lugā ir, ja režisors to liktu. Izrādē sanācis jauks, dzīves nomocīts kungs. Kāpēc tad viņa bēres drīzāk līdzinās atvieglojuma nopūtai? Sīlis, šķiet, uzskata, ka vainojama bērnu vienaldzība. To šķiet apliecinām arī fināls: no ģimenes pāri paliek tikai Caukas Violeta, Beverlija atraitne, triju meitu pamestā ar vēzi mirstošā māte. Izmisumā viņa sabrūk kalpones rokās. Cauka spēlē ekstravagantu sievieti, kas spēlējas un negrib ievainot. Katrā ziņā - ne jau dziļi. Protams, pamest slimu māti spēj tikai nelieši, un, šķiet, to mums arī Sīlis gribēja pateikt. Bet neviļus prātā nāk, ka varbūt Letsa luga Latvijā tiešām ir ļoti aktuāla. Tikai otrādi. Lugā Violeta ir slima, nelaimīga sieviete, bet arī narkomāne un liela mēroga maita. Un Letss pasaka to, ko latviešu inteliģentajai, pieklājīgajai publikai varbūt tiešām nebūs patīkami dzirdēt. Katrai ellei reiz ir jābeidzas. Ģimene nav vārds vai fasāde, bet attiecības. Neviens bērns, kas audzināts vecumdienu komfortam, ūdens krūzīti nepienesīs. Tur vajag to, kā Osedžā nekad nav bijis, - mīlestību, vispirms vecāku mīlestību pret bērniem. Varbūt daži cilvēki ir pelnījuši tapt pamesti. Bet tas ir no lugas, ne izrādes izrietošs secinājums.