No visām lomām, lai cik mīļām, viņš vienmēr šķiroties viegli. «Darbs ir darbs,» saka Uldis Dumpis, atstāstot kādas literatūras skolotājas šausmināšanos par Eduarda Pāvula atzīšanos - uz teātri viņš dažreiz ejot ar piespiešanos. «Pasakiet godīgi, vai jūs, kad pieceļaties septiņos no rīta, lai ietu uz skolu, vienmēr aiz prieka aplaudējat?» aktieris toreiz pretjautājis romantiski jūtelīgajai skolotājai.
Šovakar, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, Mihaila Čehova Krievu teātrī - Latvijas teātru profesionālie svētki Spēlmaņu nakts. Gada labākā aktiera titulam līdzās Uldim Anžem, Tālivaldim Lasmanim, Andrim Keišam un Artūram Skrastiņam par Ontona lomu Danskovītes tautas komēdijā Latgola.lv Valda Lūriņa režijā nominēts Uldis Dumpis. Žūrija novērtējusi aktiera «firmas zīmi» - eleganto mēra sajūtu, delartiskās komēdijas «priecīgo dvēseli» un vienkārši plašo dvēseli, kas viņa lomas izoderē ar siltumu, smeldzi un piešķir apjomu tur, kur šķistu vien riskanta ainiņa ar klistīra špricēm.
Vai jūs jūtaties novērtēts?
Ko mēs katrs ar to vārdu saprotam… Es jūtu, ka vēl esmu vajadzīgs. Bez tiem večiem gluži iztikt nevar. Teātris ir dzīvs organisms, kurā vajag visus locekļus un visas paaudzes. Nevaru sūdzēties, ka man būtu maz darba. Man pilnīgi pietiek. Es vairāk nemaz negribu. Tāpat, domāju, arī Ģirts (Jakovļevs - red.) un vēl citi, kas esam palikuši nu jau no vecā gala.
Vai atceraties brīdi, kad teātrī bijāt jaunais gals?
(Smejas.) Vai, ļoti labi! (Smejas.)
1975. gadā izdotajā krājumā Aktieri teikts, ka «sportiskā tipa stūrainais lauku puisis» uzņemšanas komisijas priekšā esot stājies ar pavirši sagatavotiem dzejolīšiem un «svētais dieva miers» par diez cik lolotiem sapņiem par teātri neesot liecinājis. Vēlāk students Dumpis plastikas stundās uzjautrinājies par triko tērptajiem kursabiedriem. Citēts arī Alfrēds Jaunušans: «Fakultātē Uldis bija viens no maniem visgrūtākajiem un stūrainākajiem audzēkņiem.»
Ak tā viņš ir teicis?
Arī pats neslēpjat, ka «tolaik teātris nebija mana nopietnība». Kad teātris kļuva par jūsu nopietnību?
Nopietnība, nenopietnība - to es nezinu... Tomēr jāteic - jā, teātris ir mana nopietnība. Lai gan vienmēr esmu uzsvēris un mēģinājis dzīvi dalīt divās daļās: darbs - tas ir teātris. Tā ir viena dzīves daļa. Mana paša dzīve un ģimene - ir otra. Vismaz esmu centies nejaukt tās lietas kopā. Sākumgals? Jā, pārāk nopietni tas nebija. Man patika teātris. Biju kā bērns diezgan daudz vests. Bet nopietni domājis par aktiera profesiju gan nebiju. Tā tiešām vairāk vai mazāk bija sagadīšanās. Biju kaut ko darījis pašdarbībā Bauskā skolā. Bet tas jau bija piespiedu kārtā. Dzīvojām vienā mājā ar Kugrēnu ģimeni. Raimonds Kugrēns bija režisors tautas teātrī. Gunārs Kugrēns tanī laikā jau bija 2. kursa students, un Lāsmiņa bija maziņa. Gunārs man teica - kāpēc tu negribi pamēģināt? Kad sāku braukt uz pirmajām tūrēm un tiku tālāk, tad man pamazām tā lieta paņēma un sainteresēja. Un tad jau man atpakaļceļa vairs nebija. Tā es te esmu četrdesmit sešus vai cik gadu.
Jūs esot gribējis stāties ģeogrāfos. Neesat skatījies atpakaļ un modelējis savu dzīvi pēc šāda scenārija?
Es droši vien būtu skolotājs. Kas cits es varēju būt. Protams, esmu kādreiz iedomājies. Bet grūti to reāli saprast, ja tik daudz gadu esi nostrādājis vienā profesijā, turklāt vienā vietā. Tīri teorētiski pie glāzes jau var apsmadzeņot - nu kā varētu būt bijis. Bet tie jau tikai tādi murgi.
Vai kādreiz teātrī jūtaties kā skolotājs? Režisors Edmunds Freibergs jūs ir nosaucis par meža sanitāru, kurš augstu uztur ētisko latiņu.
(Smejas.) Nē, nē, nejūtos gan kā skolotājs. Bet ir viena lieta, ko es varu pārmest gan sev, gan citiem vecākās paaudzes aktieriem. Varbūt, ka mums brīžiem vajadzētu būt vairāk nekā padomdevējiem tradīciju saglabāšanas nozīmē. Pirms piecpadsmit gadiem bija gadījums, kad aizrādīju jaunajai aktrisei par vienu lietu. Un tad viņa teica: «Bet kur tu biji agrāk? Kāpēc tu to neteici? Kāpēc neviens to neteica?» Tad es sapratu. Redz, paši jau mēs vecie esam vainīgi. Lielie nosodītāji no malas, bet neviens jau negrib būt tas sliktais un jaunajam teikt - nedari tā, neej uz skatuves ar dubļainām ielas kurpēm. Labāk jau, ka esi čoms, ar visiem uz tu. Tur mēs visi, vecie, grēkojam.
Pieminējāt tradīcijas. Daudz ir lauzti šķēpi par Nacionālā teātra sūtību. Kādas Nacionālā teātra tradīcijas, jūsuprāt, būtu sargājamas un pārmantojamas?
Nemācēšu noformulēt nevienu speciālu tradīciju. Es domāju, tas, kas notiek pašreiz, ir laba renesanse. Šovakar pat - visās zālēs mēģina. Mēģina jauni cilvēki, jauni aktieri. Tepat aiz sienas - Valters Sīlis - Osedžas zemi. Tas tikai pierāda to, ka teātris ir dzīvs, mēģina sevi atkal pa jaunam pierādīt un iekarot jaunos skatītājus, tieši ar mazajām zālītēm. Tas nekas, lai viņi nāk uz mazajām zālēm, varbūt atnāks arī uz lielo.
Ko jums pašam nozīmē Ontons, par kuru esat izvirzīts balvai. Vai arī pats savā lomu biogrāfijā to izceltu kā īpašu?
Nezinu, vai īpaša. Man vienkārši ļoti patika tie cilvēki. Tas no Lūriņa puses bija izdevies gājiens, ka viņš mūs aizveda uz Baltinavu. Mēs tur nodzīvojām divas dienas, satikām cilvēkus ar visu viņu optimismu (aktieru kopa Palādas, kurai Danskovīte rakstījusi Latgola.lv - red.), dzīves veselīgo uztveri. Tas bija labs grūdiens izrādei, tāda šprice dibenā. Ja baltinavieši būtu atbraukuši tikai uz pirmizrādi, viss būtu citādi. Visa tā cūkas kaušana… Tas izrādei iedeva savu smaržu. Man ir prieks, ka luga labi iet. Anita Ločmele (Danskovīte - red.) ir ļoti jauks cilvēks, lauku skolotāja, īsta patriote. Viņa to patiesībā ir norakstījusi no saviem cilvēkiem, protams, sabiezinot. Bet nav tādas sajūtas, ja man piedzimtu mazdēls, viņam vajadzētu uzreiz likt vārdu Ontons, kā aktieri mēdz darīt.
Tad par Liliomu?
(Smejas.) Nē, kur tad vairs Lilioms, tas jau sen ir pagājis... Tas Lilioms (F. Molnārs Lilioms, 1971 - red.) ir bišķiņ mīts. Mēs ar Ģirtu to esam pārrunājuši. Mēs to nospēlējām tikai kādas 54 reizes. Tiem laikiem tas nebija daudz. Aijā, žūžū (H. Gulbis Aijā žūžū, bērns kā lācis, 1968) spēlēja 250 reižu. Kad paziņoja, ka Liliomu ņem nost, spēlējām kādas četras pēdējās izrādes. Visi pēkšņi atjēdzās, izrāde iegājās tautā. Sākumā nemaz nebija tik traki. Cilvēka atmiņa ir jocīga lieta. Gan man, gan Ģirtam tā bija loma, kas kā šlepe ilgi vilkās līdzi. Visādās jubilejās mums mūžīgi vajadzēja dziedāt Lilioma dziesmu. Reiz Māras Zemdegas jubilejā paši pieteicāmies, ieģērbāmies trako kreklā, pieteica, ka esam no psihiatriskās slimnīcas, un nodziedājām Lilioma dziesmu. Jaunušans šausmīgi apvainojās, saprata mūsu ironiju un vairs nelika dziedāt. Vēlāk viņš gribēja izrādi atjaunot. Mēs ar Astrīdu Kairišu gājām un lūdzām, lai to nedara - sildīta zupa ir sildīta. Jaunušans saprata.
Aktrise Astrīda Kairiša šogad līdz ar režisoru Ādolfu Šapiro tiks cildināta par mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā. Kā jūs raksturotu viņas daudzināto noslēpumu?
Visus šos gadus Astrīda man ir bijusi viens no tuvākajiem draugiem teātrī, ar kuru esmu varējis ļoti atklāti izrunāties, šad tad izlikt arī kreņķi. Tas ir aizslēgts kā akā. Par to viņai milzīgs paldies. Manā skatījumā viņā ir divi cilvēki. Viens ir tas lēnais - Astrīda dzīvē -, kur liekas, ka viņa nevar mušu nosist, kura iet mazliet kā aizmigusi. Un tad ir otrs cilvēks, kas pamostas lomās, - pēkšņi viņu ieraugi pilnīgi citādi. Man vēl tagad acu priekšā ir viņas pirmā loma mūsu teātrī - Zane Pūt, vējiņos (1968 - red.). Viņa parādījās uz skatuves - jauna, skaista, mirdzoša. Ar savām acīm, kas ir kā divas apakštasītes. Tas ir tas brīnums, ko viņa sagādā cilvēkiem, kas viņu pazīst. Uz skatuves viņa atveras kā zieds.
Video: www.diena.lv