Latvijas ekonomikas drīzākas atveseļošanās devīze ir nežēlīgi skaidra un šobrīd, šķiet, zināma jau ikvienam: «Eksportē vai nīkuļo!» Iepriekšējais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš mums, uzņēmējiem, apliecināja, ka Latvijas saimniecisko interešu aizstāvēšana ir viens no galvenajiem uzdevumiem viņa darbā, bet diemžēl savā atvēlēto pilnvaru laikā diplomātiskā dienesta prioritāšu maiņu līdz galam nepaguva īstenot. Mums jācer, ka tagadējais valsts ārlietu resora vadītājs Aivis Ronis sev atvēlētajos dažos mēnešos vēlēsies un spēs rīkoties kardināli, lai pēc sevis atstātu paliekošas un pozitīvas pārmaiņas Ārlietu ministrijas darbībā. Turklāt jaunajam ministram ir brīvākas rokas kā bezpartejiskam cilvēkam.
SAKRET pieredze rāda, ka tieši Ārlietu ministrijai iespējami ātrāk jākļūst par Latvijas biznesa galveno sabiedroto tā centienos ieiet un nostiprināties citu valstu tirgos. Turpat vai visās mūsu uzņēmumu preču un pakalpojumu eksportam svarīgākajās valstīs darbojas LR vēstniecības, kam jau ir pieejamas telpas, kontakti, statuss, tādēļ nav vērts veidot kaut kādas paralēlas struktūras, kas tikai dublēs izmaksas. Vēstniecības sekretāram, kas atbild par ekonomiskajiem jautājumiem, ir iespējas veidot sistēmu, kas attīsta un papildina lietišķos sakarus, tādējādi uzņēmēju acīs radot vēstniecībai būtisku pievienoto vērtību. Tieši vēstniecības sekretāri, no eksportētāju viedokļa raugoties, ir vēstniecības vērtīgākie darbinieki, un viņi savu triju līdz piecu gadu darbības laikā uzkrāto pieredzi var droši nodot sava amata pēctecim rotācijas kārtībā, kā arī papildināt Latvijas valsts datubāzes ar informāciju visdažādākajās nozarēs par attiecīgo eksportvalsti. Vēstniecības ir jāveido par «vienas pieturas aģentūrām» uzņēmējiem, un tām jāapkopo visa informācija par attiecīgo tirgu, jādibina un jāuztur kontakti ar vietējām firmām un to īpašniekiem.
Vēstniecībai uzņemoties iniciatīvu lietišķo kontaktu veidošanā, ir liela un pamatota varbūtība, ka uzņēmumu pārstāvjiem tiks atvērtas durvis, kas citkārt paliek aizvērtas, un tiks apstiprinātas tikšanās visaugstākajā līmenī. Mana pieredze liecina, ka jebkuram biznesa jautājumam, kura risināšanā piedalās diplomātiskie pārstāvji, jau no iesākuma ir ievērojami lielāks pozitīva rezultāta potenciāls ar citu statusu un profesionālo līmeni. Ja Latvijas uzņēmējiem ir nepieciešams tikties ar citas valsts augstām un pat augstākajām amatpersonām, tad to var ātri un kvalitatīvi noorganizēt tikai vēstniecības. Vēstniecībām ir pieejama arī informācija, kas jau sākotnēji var potenciālo eksportētāju novirzīt uz pareizajām sliedēm, iesakot vai neiesakot dibināt kontaktus ar konkrētām vietējām firmām. Jau iekrātā pozitīvā un negatīvā pieredze par Latvijas eksportētāju darbību attiecīgajā valstī ļaus ietaupīt laiku un līdzekļus, apkopojot citu mūsu uzņēmumu pieprasīto informāciju.
Daudz kas no manis teiktā jau tiek darīts, un, tieši pateicoties LR vēstniecību sniegtajam atbalstam, tika veiksmīgi īstenota arī SAKRET darbības uzsākšana kaimiņvalstīs. Tomēr Latvijas diplomātiskā dienesta saimnieciskās aktivitātes lielā mērā ir atkarīgas no konkrēta vēstnieka vai vēstniecības sekretāra labās gribas, uzņēmības un, protams, patriotisma. Taču tikai ar diplomātu personisku entuziasmu vai vēstniecību pretimnākšanu Latvijas eksporta veicināšanai vēl nepietiek - tam ir vajadzīgs pastāvīgs un proaktīvs ārpolitiskais serviss, tam ir nepieciešama apzināta un labi funkcionējoša sistēma. Tāpēc Ārlietu ministrijai pēc iespējas ātrāk jāpiesaka savas tālākās darbības vīzija: vai tā redz sevi un vēstniecības tikai kā valsts politisko pārstāvniecību vai uzņemas atbildību par valsts ekonomiku un kalpo saviem nodokļu maksātājiem kā to interešu pārstāvniecība un atbalstītāja. Ministrijas un tās vēstniecību galvenā vērtība ir informācija, tās ieguve, apkopošana un nodošana savas valsts uzņēmumu rīcībā - jo šī darba vērtība rodas un vairojas vien tad, ja informācija tiek praktiski izmantota un rada saimniecisku atdevi.
Domāju, ka arī pašas Ārlietu ministrijas un diplomātiskā dienesta vitālās interesēs ir pārskatīt savas darbības prioritātes par labu saimnieciskām aktivitātēm. Šodien, apzinoties, ka Latvijas lielie valstiski politiskie mērķi jau ir sasniegti pirms vairākiem gadiem, ministrijai un vēstniecībām ir īstais laiks droši ķerties pie uzdevumiem, kas saimnieciskās un politiskās krīzes nogurdinātās un nokaitinātās sabiedrības acīs attaisno to lietderību. Iespējams, dažā Latvijas pārstāvniecībā tās darbinieku skaits netiktu «optimizēts» līdz traģiskam minimumam, ja no valdības vēlmes ietaupīt uz diplomātisko korpusu rēķina viņus kareivīgi būtu aizstāvējis pašu radītais lobijs - pateicīgie eksportētāji.
* SIA SAKRET direktors