Ir izskanējis Labklājības ministrijas (LM) priekšlikums, ko 19. jūlijā konceptuāli atbalstījusi arī valdība, - atjaunot algoto pagaidu sabiedrisko darbu programmu no 2012. gada janvāra. Iepriekš bija plānots, ka tā sauktā simtlatnieku programma noslēgsies šī gada beigās (pašlaik to dalībnieki saņem 80, nevis 100 latu mēnesī). Tagad pēc būtības šo pašu vai ļoti līdzīgu programmu domāts pagarināt, maksājot 100 latu par mazkvalificētiem sabiedriskajiem darbiem pašvaldībās līdz četriem mēnešiem, turklāt iesaistīties varēs tie, kas Nodarbinātības valsts aģentūrā ir reģistrējušies vismaz sešus mēnešus un nesaņem bezdarbnieka pabalstu vai vecuma pensiju.
Neapšaubāmi tiem bezdarbniekiem, kuri varēs iesaistīties programmā, šis finansiālais atbalsts būs būtisks, turklāt cilvēki varēs darīt kaut ko sabiedrības labā. Veselus četrus mēnešus. Bet kas būs pēc šiem četriem mēnešiem?
Labklājības ministrija apgalvo, ka iespējamais darbvietu skaits, kas tautsaimniecībā veidosies tuvākajos gados, nebūs pietiekams, lai lielākā daļa reģistrēto bezdarbnieku varētu iekļauties darba tirgū. Tam grūti nepiekrist. Tiešām ir nepieciešama valsts rīcība, lai mazinātu sociālo spriedzi un emigrāciju. Taču pagaidu darbi nerisina problēmu pēc būtības - jaunas pastāvīgas darbvietas no tiem neradīsies, diez vai uzlabosies arī ilgstošu bezdarbnieku prasmes, zināšanas un motivācija, lai meklētu un atrastu atbilstošāku darbu. Plaušu karsoni taču nevar izārstēt ar klepus zālēm!
Pagaidu sabiedriskie darbi tiešām ir viens no plaši izmantotiem instrumentiem, kā mazināt sociālos zaudējumus no pieaugošā bezdarba. Taču šādas programmas jāīsteno kompleksā ar citām, turklāt pagaidu darbi ir efektīvi recesijas laikā vai agrā ekonomikas atveseļošanas stadijā - lai īslaicīgi atvieglotu situāciju bezdarbniekiem, kamēr uzņēmumi atlaiž darbiniekus un nerada jaunas darbvietas. Savukārt laikā, kad ekonomika jau sāk augt, nodarbinātības politikai jākoncentrējas uz jaunu pastāvīgu darbvietu radīšanu, kā arī pārkvalifikāciju un/vai reģionālas migrācijas veicināšanu, lai palielinātu bezdarbnieku iespējas meklēt un atrast darbu citā nozarē vai citā reģionā.
T. s. simtlatnieku programmas ieviešana bija apsveicama un neapšaubāmi palīdzējusi daudziem bezdarbniekiem, atvieglojot arī sociālo spriedzi. Tomēr jau daudz ticis runāts, ka šī programma nav bijusi tik efektīva reģionos, īpaši laukos, un pat zināmā mērā varētu izkropļot darba tirgu. Proti, salīdzinot ar lielām pilsētām, vidējā darba samaksa reģionos ir daudz zemāka, un 100 latu, piemēram, Latgalē, ir turpat puse no vidējās neto algas. Šādā situācijā zūd motivācija meklēt pastāvīgu darbu, kurā slodze un atbildība ir lielāka, bet atšķirība algas ziņā ir neliela. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc simtlatnieku programma ir pārtapusi par astoņdesmitlatnieku programmu.
Lai risinātu pašreizējās Latvijas darba tirgus problēmas (augsts bezdarbs, tostarp liels ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars, emigrācija, zema aktivitāte jeb iesaistīšanās darba tirgū, īpaši reģionos), ir nepieciešami kompleksi pasākumi daudzās sfērās, kas veicinātu jaunu pastāvīgu darbvietu radīšanu, bezdarbnieku pārkvalifikāciju, darbaspēka mobilitāti starp nozarēm un reģioniem. Tas, protams, nav tikai Labklājības ministrijas, bet arī Izglītības, Ekonomikas un Finanšu ministrijas kompetencē. Nepieciešamo pasākumu kopums iekļauj izglītības sistēmas reformas, īpaši augstākajā un profesionālajā izglītībā, nodokļu politikas instrumentus (piemēram, jau gadu tiek runāts par iespēju ļaut darba devējiem noteiktu laiku veikt samazinātās sociālās apdrošināšanas iemaksas par darbā pieņemtu ilgtermiņa bezdarbnieku vai pirmo darbu ieguvušu jaunieti), darba tirgus funkcionēšanu/elastību (piemēram, konkurences uzlabošana, imigrācijas politika, sadarbība starp uzņēmumiem, valsts pusi un akadēmisko vidi), reģionālo attīstību (t. s. policen- trisms jeb resursu koncentrēšana).
Lai akūtas kaites nepārvērstos hroniskā slimībā, ir nepieciešams laikus lietot īstās zālēs, kas nevis tikai nomāc sāpes, bet arī ārstē.