Politisko PR var analizēt dažādi. Šķiet, garlaicīgākais segments ir politisko partiju priekšvēlēšanu aktivitātes, jo izteiksmes līdzekļu, tēmu kombinācijas ir ierobežotas un viegli prognozējamas. Interesantāks «žanrs» ir tas, kā politiskā vara valsts augstāko amatpersonu izskatā mēģina stāstīt par sevi - runa ir par formām, kas ir nevis preses radītas, bet pašu amatpersonu preses dienestu, padomnieku utt. ģenerētas. Kas pašai varai liekas būtiski?
Visvienkāršākais būtu izteikt patiesu līdzjūtību. Kaut vai tāpēc, ka, jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk apzinies laika vērtību un droši vien nav patīkami šo laiku tērēt, atvainojiet, niekiem. Piemēram, stāstot sportistu delegācijai, ka bez smaga darba panākumu sacensībās nebūs (kas to būtu domājis?!), salstot kaut kādā pasākumā tikai tāpēc, ka neiet nevar - jo citi taču būs, izrunājot vienas un tās pašas frāzes ārzemju viesiem, kuru uzvārdus esi ar mokām iekalis, lai tos drīz vien aizmirstu utt.
Ja tomēr analizējam šos t. s. oficiālos videomateriālus (pieejami Valsts prezidenta, Saeimas, Ministru kabineta interneta vietnēs), daži secinājumi rodas. Daži ir sekundāri - par pašu amatpersonu personībām. Piemēram, ļoti interesanti, ka Saeimas darba atspoguļojumā uzkrītoši dominē Āboltiņa - jāsaprot, ka parlaments ir viņa (nevis, piemēram, kādas komisiju sēdes). Jau būtiskāks secinājums - uzsvēršu, ka, vērojot šos video vairāku gadu garumā - ar augstākās varas uzmanību aplaimoto reakcija. Redzat, pret šo viesi var izturēties draudzīgi, labvēlīgi, ja jums šī persona patīk, neslēpti priecāties - nav problēmu. Vairumā gadījumu mēs tomēr redzam tieši bijību - liels priekšnieks tomēr. Pilnīgi pieļauju, ka iepriekš (un arī pēc) konkrētās skolas direktors vai pašvaldības vadītāja par augsto viesi (viešņu) izsakās visnotaļ nievīgi, tomēr, nonākot aci pret aci, nostājas, kā saka, miera stājā. Vara, pat apsmieta, nīsta, mūs tomēr fascinē un biedē.
Un kur tad šī vara uzskata par nepieciešamu parādīties tautai? Ir zināms «komplekts»: svētki un oficiālās atceres dienas; kāda uzņēmuma (saimniecības) apmeklējums; viesošanās skolā un/vai slimnīcā; tikšanās ar sportistiem. Vai ievērojāt, kā šajā komplektā trūkst? Pareizi, kultūras. Tieši kultūras, nevis «kultūras notikumu», ar tādiem saprotot kārtējo balvas pasniegšanu vai jubileju. Minēšu piemēru no sev tuvākās sfēras - grāmatām. Tā vietā, lai dīžātos uz Nacionālās bibliotēkas kāpnēm un rādītu kamerām, ka spēj noturēt rokās grāmatu kaudzīti (lai gan... Bērziņa gadījumā redzam, ka ciemakukuli (grāmatas) pāri tiltam nes nevis pats, bet palīgi, t. sk. dāma), vērtīgāk būtu, ja amatpersonas publiski izteiktos par kādu svarīgu jaunumu. Ja augstā amatpersona vērstu publikas uzmanību uz kādu Latvijas vēstures izpētei nozīmīgu darbu (ja no jaunumiem - Arāja komandas Lettonia vai Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē u. c.), tad tas varbūt veicinātu to izlasīšanu un gala rezultātā dotu daudz vairāk nekā kārtējā bubināšana par «mūsu sarežģīto vēstures ceļu».
Bet tad, protams, grāmata ir jāizlasa. Un ļoti iespējams, ka vara intuitīvi jūt, ka no tās šādas izpausmes arī netiek gaidītas. Jautājums: ko tas liecina arī par mums, sabiedrību?