Tāpēc stāsti par to, kā izaudzināt talantu, ir sasodīti līdzīgi - pamanījuši savam bērnam jelkādas pārsteidzošas spējas, pirmo atbalstu un pamudinājumu jaunajam talantam parasti dod tā vecāki un vecvecāki. Viņi ir gatavi sava talantīgā bērna dēļ pacietīgi klausīties, kā jaunais mūziķis trenējas, klimperēdams gammas caurām dienām, ir gatavi iztērēt lielu naudu par repetitoru un labu skolotāju apmaksu, izdod naudu par transportu un ceļu, lai bērns nonāktu uz sacensībām/konkursiem/skatēm, mazajiem dejotājiem azartiski šuj tērpus par summām, ko sev neatļautos, ved bērnu uz pulciņiem un nodarbībām, kur bērnam viņa talants attīstās kā taurenis kūniņā.
Viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem bērna spēju attīstīstīšanai jau agrīnā vecumā ir lasīšana bērnam un lasītprasmes attīstīšana. Aptuveni četru līdz sešu gadu vecums ir tas laiks, kad speciālisti iesaka pievērst īpašu uzmanību tam, vai bērnā neatklājas kādas īpašas spējas.
Rīdziniekiem ir tā laime, ka viss atrodas pa rokai - bieži vien vecmāmiņas ir tās, kas mazo talantu izvadā pie klavierskolotājiem, ved uz baseinu, uz dejām, uz dziedāšanu, bet laukos situācija ir pavisam cita. Ja lauku bērnam skolotāji sākumskolā pamana talantu, viss tālākais ir atkarīgs no viņa vecāku rocības, inteliģences un spējas savā bērnā saskatīt to, kas viņš varētu būt. Arī no spējas un vēlmes veltīt savu laiku bērna nākotnei, pašam savas intereses noliekot maliņā.
Grūtāk «izsisties»
Loreta Čude (12 gadu) ir muzikāli talantīga. Viņa dzīvo 17 kilometru no Gulbenes, Jaungulbenes pagastā, laukos, bet viņas vecāki katru nedēļu pirmdienās un trešdienās atliek savus darbus un ved meitu ar savu auto uz Gulbenes mūzikas skolu. Kamēr meita spēlē vijoli, mācās solfedžo, spēlē vijolnieku ansamblī vai apgūst obligātās klavieres, vecāki - tēvs vai mamma - pacietīgi gaida pilsētā. Loretas mamma Inese stāsta, ka mūzikas gēns meitai esot no vecāsmammas, kas arī spēlējusi vijoli. Ģimenē vecākā meita spēlēja klavieres, bet Gulbenes mūzikas skolas vijoles skolotāja Indra Ieviņa mazajai Loretai ieteica mācīties spēlēt tieši vijoli.
«Mums palaimējās nopirkt Loretai vijolīti. Madonā tika likvidēts mūzikas veikaliņš, un tikai par 70 latiem tikām pie šī instrumenta. Skan labi, nav nekādas vainas,» stāsta Loretas mamma. «Pēc tam Rīgā redzējām, ka tāda pati Made in China maksā ap 200 latiem...»
Mamma Loretu nenogurstoši mudina spēlēt, sakot, bērniņ, - lai būtu augļi, vajag strādāt, katrs darbs prasa nopietnu attieksmi, un Loretas darbaspējas patiešām ir lielas. Loretai ir paveicies ar vecākiem, kuri savus darbus pakārto meitas talantam, regulāri ved meitu uz koncertiem, cik vien bieži laukos tas ir iespējams.
Inese Daukstu pagastā veic bāriņtiesas priekšsēdētājas pienākumus un labi redz, ka laukos bērni ir apdalītāki - vecāku rocība un laucinieku iespējas savā bērnā izkopt talantus ir stingri ierobežotākas.
«Nezinu, vai vēlos, lai Loreta būtu otra Lauma Skride,» atzīstas mamma, kura nojauš, ka solomākslinieku skaisti publiskā dzīve bieži vien iet kopsolī ar ģēnijus piemeklējušo traģisko vientulību. Konkursos viņa redz, ka vijolniekiem rīdziniekiem ir izkoptāka tehnika, atstrādātāka virtuozitāte un bieži vien mazo mūziķu dzīve pakļauta vecāku paranoiskai vēlmei no sava bērņuka izveidot otru Paganīni. Loretas vecāki izkopj meitas muzikālo talantu, lai meita ir laimīga, lai prot spēlēt, lai ir erudīts cilvēks, lai saprot un mīl mūziku uz visu dzīvi.
Dzīvot skaitļu pasaulē
Pagājušajā gadā pasaules čempionātā informātikā Normunds Vilciņš (19 gadu) ieguva otro vietu. «Mēs sēdējām pie datora un internetā varējām vērot, kā dēlam veicas. Nezinu, kā toreiz varēju līdzpārdzīvot, satraukums mums mājās bija lielāks nekā viņam, pildot uzdevumus, jo ekrānā redzējām, kur Normundam veicas, kur punkti kāpj, kur tie stāv uz vietas,» atceroties olimpiādi informātikā, ar līdzjutējas azartu gluži kā hokeja čempionātos stāsta Normunda mamma Inese Vilciņa. Kur nu hokejs! Vēl vairāk - redzi, kā iet tavam bērnam, redzi, kā viņš cenšas, un tajā brīdī neko nevari padarīt. «Sēdi pie ekrāna un ar mammas sirdi tikai esi līdzās kaut virtuāli,» atceras Inese.
Normunds Vilciņš ir apveltīts ar spožām matemātiķa spējām. Ieguvis otro vietu starptautiskajā informātikas olimpiādē un trešo vietu starptautiskajā matemātikas olimpiādē. Patlaban viņš jau studē Latvijas Universitātē datorzinības, iespēju studēt ārzemēs izmantos vēlāk, pēc studijām Rīgā. Jaunos matemātiķus vienmēr pavada drauds būt atrautiem no dzīves, par jaunajiem matemātiķiem ir daudz vairāk anekdošu nekā par dzejniekiem.
Stāsta, ka matemātiķi varot aprēķināt Zemes apkārtmēra proporciju pret Visumu, bet olu neprotot uzvārīt... Inese ir pārliecināta, ka Normundam tas nedraud - viņš ir ļoti sabiedrisks, draudzīgs, apveltīts ar izcilu humora izjūtu un lieliski orientējas sadzīvē. Mamma ir pārliecināta, ka ar savu analītiķa prātu, spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem Normunds darbu atradīs vienmēr.
Matemātiskā domāšana Normundam parādījās vēl pavisam mazam. Viņam bija tikai divi gadi, kad viņš jau pazinis burtus. Vecāki un vecvecāki, pamanot mazā dēlēna erudīciju, pirkuši grāmatiņas, kopā lasījuši grāmatas un bijuši pārsteigti par Normunda spēju orientēties skaitļu pasaulē. «Paldies Pļavnieku pamatskolas skolotājiem, klases audzinātājai Mudītei Redis un Normunda pirmajai matemātikas skolotājai Annai Bukai,» matemātiķa mamma slavē profesionāļus, kas savlaicīgi pamanīja dēla talantu. Tālākās mācības Rīgas 1. ģimnāzijā jau bijis loģisks turpinājums, vecāki atbalstījuši dēlu visās olimpiādēs.
Raimonds Pauls