Kad pajautāju, ko viņa domā par šo deputātu ierosinājumu, Inga teica, ka tas esot iemesls padomāt par šo lēmumu, jo sākumā jau bērniņu nejūtot. Taču tad, ja sievietei ir skaidri zināmi apstākļi, kāpēc viņa to dara, ja sieviete ar asarām acīs pieņem lēmumu par abortu, tas ir nežēlīgi. Kāpēc mocīt sievieti, kurai tāpat lēmums par abortu ir sāpīgs? Taču Inga ir pārliecināta: tas nav attaisnojums kontracepcijas nelietošanai. Viņa pieļauj iespēju, ka sava bērniņa sirdspukstu dzirdēšana būtu bijis iemesls pārdomāt.
Kopš tās dienas, kad viņai bija aborts, ir pagājuši vairāki gadi, viņa joprojām ir kopā ar to pašu vīrieti un plāno savu mazuli. Īstajā brīdī, gribētu un gaidītu.
Prasīju savam draugam Jānim, ko viņš kā vīrietis domā par ierosinājumu, ka pirms aborta topošajām mātēm būtu jānoklausās gaidāmā bērna sirdspuksti. Viņš uzreiz sāka ar statistiku, sāka filozofēt par to, cik daudz bērnu Latvijā vispār ir gribēti un laimīgi un vai tiešām vajag palielināt negribētu un nelaimīgu bērnu skaitu? Es sāku tincināt - bet tu pats taču esi maksājis par vienu abortu. Nu jā, viņš bija aizmirsis, ka es to zinu. Jānis joprojām gan nav pārliecināts, ka tai meitenei bija aborts un ka viņš bija pie tā vainīgs. Ja arī bijis, lēmums, viņaprāt, bija pareizs.
Kad nelikos mierā, viņš man lika jūtūbā noskatīties filmas Family Instinct treileri, ar to sākumam pietikšot. Viņš uzskata: ja Latvijā ir vismaz simt līdzīgu ģimeņu (par kurām Rīgas birokrāti nezina un negrib zināt, jo jāspodrina savi mundieri, pārstāvot populārus un tolerantus viedokļus), ir vērts samazināt abortu cenu līdz minimumam. Uz manu sašutušo jautājumu, vai tādā gadījumā arī prezervatīvus nevajadzētu dalīt bez maksas, viņš uz mani skatās kā uz jocīgu: tu tiešām domā, ka viņus uztrauc prezervatīvi? Jānis uzskata, ka vajadzīgs paskatīties, kas notiek apkārt, - kam un kādi bērni dzimst? Kādu pienesumu viņi spēs dot valsts ekonomikai, cik daudz no nelabvēlīgās ģimenēs pasaulē nākušajiem bērniem kaut ko ir sasnieguši?