Viņa gan ir klusa un mierīga, bet bez viņas nodaļa nevar iztikt.» Virsārste Solveiga Ābola piebilst, ka «Gaļinas inteliģence un takta izjūta ir tās īpašības, kuru dēļ viņu gribas saukt par sirdsmāsiņu. Ar viņu strādāt kopā ir liels prieks». Bērnu nodaļas vadītāja Ināra Raumane saka: «Darba māsām ir daudz, bet Gaļina nekad neizmanto brīdi atpūtai. Viņa vienmēr atrod, ko varētu pārbaudīt, sakārtot.»
Sekojot aicinājumam
Bērnu nodaļas medicīnas māsai nav divu vienādu darba dienu. Te dienas dežūra, tad - nakts, te atkal visa diennakts. Gaļina Ševčenko atzīst, ka diennakts dežūra ir visnogurdinošākā. «Prognozēt, kad būs vairāk saslimušo, nevar. Tieši tagad aktivizējušies dažādi vīrusi, plaušu karsoņi, angīnas, saasinās astmatiskās problēmas.»
Gaļinai Ševčenko Bērnu nodaļā rit 28. darba gads. «Nevarētu sevi iedomāties citā profesijā. Kad vēl biju bērns, tad ārstēju visas savas lelles. Skolas laikā bija tādi mācību kombināti, kad varēja iepazīties ar dažādām profesijām. Pēc vidusskolas man vairs nebija šaubu, ka jāiet mācīties par māsu. Izvēlējos 5. medicīnas skolu. Un kāpēc pie bērniem?» pārjautā Gaļina un turpina: «Man mans darbs vienkārši ļoti patīk.» Tāpēc arī viņas papildu darbiņš, kur piestrādā reizi nedēļā, ir saistīts ar bērniem - Gaļina doktorātā zīdaiņu dienā veic apskates, vakcinē mazuļus.
Uz ielas Gaļinu jelgavnieki atpazīst. Jo īpaši tie vecāki, ar kuriem viņa tiekas doktorātā, jo netālu dzīvo. Viņas bērni gan jau ir lieli - meitai 25, dēlam 23 gadi. «Nu mājās jau man arī mediķa pienākumi jāveic, jo draugi un radi griežas pēc padoma. Mana mamma dzīvo laukos, un, kad aizbraucu pie viņas, tad uzreiz spiediens jāmēra,» teic medmāsa un piebilst: «Laukos piekūstu fiziski, bet garīgi tā ir laba atslodze.»
Atbildēt uz visiem «kāpēc»
Jā, medmāsas darbs ir smags arī garīgi. «Katram vecumam ir savas īpatnības,» par saviem aprūpējamajiem saka Gaļina. Mazulīšu garastāvokļi atkarīgi no viņu režīma. Ja neizgulējies, tad būs kaprīzāks. Bērni vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem ir tādi bailīgi, neuzticības pilni. Ja slimības dēļ bērnam jāpavada ilgāks laiks slimnīcā, tad jau veidojas pieķeršanās. Zinu, kā sauc lelles, kuras mašīnas modē,» stāsta Gaļina un uzsver: «Vienmēr ir jāatrod laiks, lai parunātos, lai paspēlētos.» Kad jāiedod tablete vai jāšpricē zāles, jāatrod īstie vārdi, lai izskaidrotu, kādas sajūtas būs un kāds būs labums. Kad bērns jau paaudzies, viņš grib zināt vairāk un detalizētāk. «Būtu labi, ja vecākiem pirms vizītes pie ārsta būtu laiks morāli sagatavot bērnu. Bet citreiz tieši ar vecākiem ir vissarežģītāk atrast kopīgu valodu, jo viņiem vienmēr ir savs viedoklis, kas ne vienmēr saskan ar ārsta un māsiņas domām. Ar bērniem vieglāk - viņi prot uzklausīt, ar viņiem var sarunāt, bet gadās, ka vecāki neuzticas, ir aizdomīgi, grib paši izrīkot,» stāsta māsiņa Gaļina un uzreiz gan piebilst, ka viņas praksē pašai nekad ar vecākiem nav bijis konfliktu.
Bet vēl sliktāk, pēc māsiņas un nodaļas dakterīšu domām, ir tad, ja vecāku vispār nav tuvumā, ja viņi ir šķirti vai strādā prom ārzemēs, bet bērni aug pie vecvecākiem, pie tantēm. Ne velti zināma patiesība ir vārdos, ka bieži saslimšanas pamatā ir stress. «Ir bērni, kam pēc izveseļošanās nav neviena, kas atbrauc pēc viņa uz slimnīcu. Kādam slimnīca ir vienīgā vieta, kur varētu normāli paēst, bet izrādās, ka bērns pieradis ēst tikai čipsus, grauzt nevārītus makaronus un ņukāt maizi, bet zupa un vārīti kartupeļi viņam ir kaut kas nesaprotams un tāpēc arī …neēdams,» saka ārste Ābola. Kad bērns ilgāk paguļ slimnīcā, tad jau viņš sāk māsiņai stāstīt par savām mājām. «Slimību jau var izārstēt, bet sāpošai sirsniņai grūti atrast vārdus, kas to dziedētu,» domīgi saka Gaļina Ševčenko.