Bieži skolotājs kā uz vientuļas salas stāsta un māca būt labam, būt godīgam, mācīties piedot un smelties spēku un inteliģenci no latviešu kultūras, bet pasaulē ārpus loga dzīve rit negācijās, strīdos, divkosībā - ģimenē, uz ielas, televīzijā, politikā.
Šo vēstuli vecākiem gribu rakstīt kā mudinājumu uz labo. Augstskolā teorijas grāmatās topošajiem skolotājiem mācīja par trijstūri «skolēns, vecāks, skolotājs» kā labāko pedagoģijas saskarsmes piemēru. Reālajā dzīvē - cik bieži šis trijstūris satiekas? Vecāks bērnu audzina, vēl viņam visu to labāko, skolotājs māca zinības un prasmes dzīvei, bet nesapratnes situācijās mūsu sabiedrībā veidojas divas frontes - skola un vecāki. Tāpat kā ārstēt, arī mācīt prot visa sabiedrība. Tas, ko es gaidu no vecākiem - savstarpēju uzticēšanos. Uzticieties skolotājiem, kuru uzdevums ir jūsu bērnam sniegt zināšanas, prasmes, iemaņas. Skolotāji, mīliet ne tikai bērnus, arī vecākus, aiciniet viņus biežāk uz skolu, jo tikai sadarbojoties bērnu izglītošana būs veiksmīgāka. Prakse pierāda, ka bieži kā pelēkie latvieši sēžam katrs savā ierakumā pusē, esam neapmierināti, bet neko nedarām, lai lietas mainītu. Vecāki, skolotāji - mēs strādājam bērnu labā. Tas, cik būsim atvērti, pretimnākoši, labestīgi viens pret otru, tādi būs mūsu bērni. Teorētiski ļoti saprotami, bet praksē tas reizēm nedarbojas.
Skolas darbā ir milzum daudz piemēru, kur, pateicoties vecāku pretimnākšanai, problēmas aktualizēšanai daudzas lietas skolas darbā ir uzlabojušās. Sabiedrībai grūti pieņemt, ka skolas durvis ir atvērtas arī vecākiem. Katru dienu, ja vajadzīgs. Es zinu, ka daudzās skolās vecāku iesaiste izglītībā nav vēlama, bet es esmu priecīga, ja vecāks ierodas vai piezvana, lai risinātu situāciju, nevis izvirza šabloniskus spriedumus par skolotājiem vai vienkārši ir neapmierināts ar skolas darbu. Kā es vienmēr saku: «Nāciet! Runājiet, jo es nevaru nosapņot, kas jūs uztrauc.» Pārgaujas ģimnāzijas labā pieredze rāda, ka daudzas lietas var izrunāt, ja runā. Ne virtuvē, bet skolā pie pedagoga vai direktora.
Un visbeidzot - ja mēs viens otram ticēsim un uzticēsimies, varēsim būt vienoti savās prasībās, lai bērns nelaipo starp mammas «var» un skolotājas «nevar». Lai neplaukst divkosība, aprunāšana - viss, ko mēs dažkārt presē saucam par dzeltenu.