nodaļas operāciju māsa. Viņas māsas stāžs ir tieši 35 gadi, un, pārskatot šo laika posmu, viņa var teikt, ka baterijas ausīs parādījās ne tik sen. Iepriekš pārsvarā bija zirņi, pupas, pūpoli, arī monētas. Par laimi, sen nav bijuši tarakāni, kuri, kā I. Saudorga pasmaida, - «ja ausī ielien iekšā, atpakaļgaitā ārā nelīdīs».
Tiesa, svešķermeņi ausīs ir tikai viena no nelaimēm, ar kuru šeit bērniem palīdz tikt galā mediķi. 16. nodaļā ārstē ausu, kakla, deguna slimības - veic lielās auss operācijas, operē kakla mandeles, aizdegunes mandeles, dziedē lauztu degunu, veic auss plastikas operācijas. Šī nodaļa ir pirmā un līdz šim vienīgā I. Saudorgas darbavieta. Pēdējos vismaz 15 gadus I. Saudorgas darba «kabinets» ir bijis operāciju zāle. «Operāciju ir daudz. Dienā veicam pat līdz 20 operācijām,» saka I. Saudorga. Kādreiz atvaļinājumu laikā, ja māsa ir viena, var sanākt arī piedalīties visās operācijas pēc kārtas. Tas varētu nozīmēt vairākkārtīgu pārģērbšanos. Tiesa, pacienti un viņu vecāki operāciju māsas daudz neredz. Jau izskanējis, ka akcijā Meklējam sirdsmāsiņu pacientu un viņu tuvinieku balsojumā Bērnu slimnīcas nodaļās vai akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina tiks noskaidrotas 25 sirdsmāsiņas pa vienai no katras nodaļas. Taču slimnīcas vadība sadarbībā ar Māsu padomi izvirzīs apbalvošanai vēl arī vienu māsiņu no nodaļām, kuras nenonāk ilgstošā saskarsmē ar pacientiem. Tādas ir, piemēram, operāciju māsas un anestezioloģijas māsas. Akcija notiek līdz 30. septembrim, to rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu.
Atveda kaimiņiene
«Mani fascinē Ineses miers, tas stāv visam pāri,» par savu kolēģi saka kāda 16. nodaļas māsiņa, kura I. Saudorgu pazīst jau 22 gadus. Lai cik saspringta situācija, Inese vienmēr spējot mobilizēties, saglabāt mieru uz izdarīt tieši tā, kā vajadzētu. Kolēģe reiz pirms daudziem gadiem esot satraukusies, bija saskrējuši vairāki darbi, bet Inese viņai pateikusi - vispirms izdari vienu darbiņu, tad ķeries pie otra, un tas kamoliņš ritēs uz priekšu. «Tagad bieži to atceros un lieku lietā,» saka kolēģe. Inesei raksturīga arī spēja aizstāvēt savu viedokli, tiesa, ne stūrgalvīgi. Ja vien viņu nepārliecina ar argumentiem.
I. Saudorga māsas amatā Bērnu slimnīcas 16. nodaļā strādā no 1977. gada. Viņa pati saka - māsu skolā nonākusi diezgan nejauši. Skolas laikā viņa daudz nodarbojusies ar sportu, tāpēc bija domājusi pēc vidusskolas beigšanas doties studēt uz Sporta akadēmiju. Taču plānos iejaucās kāds nejaušs notikums - viņas kaimiņiene, tolaik 8. klases skolniece, uzaicināja Inesi, kas mācījās 11. klasē, atnākt līdzi uz atvērto durvju dienu māsu skolā. Viss beidzies ar to, ka kaimiņiene nemaz neiestājās māsu skolā, bet Inese gan. Profesija ieinteresējusi. I. Saudorga smejoties arī saka: «Bērnībā es daudz slimoju, manas vārgākās vietas bija ausis un kakls, bieži bija angīna.» Taču galvenais iemesls - viņai vienmēr patikuši bērni. 16. nodaļā sākumā Inese gan bija sanitāre, pēc tam palātas māsa, dežūrmāsa, tad procedūru māsa, aizvietojusi arī virsmāsu, pēc tam kļuva par operāciju māsu. Strādājusi gandrīz vai bez pārtraukuma, izņemot, kad dzima abas meitas un viņa divreiz devās bērna kopšanas atvaļinājumā.
Narkozes sākumā nebija
Darbs 70. un 80. gados atšķīries no mūsdienām, piekrīt I. Saudorga. Piemēram, tolaik nodaļā bija krietni lielāks bērnu skaits, vecāki nedrīkstēja uzturēties pie bērniem nodaļā. «Viņu vienīgā saziņa ar bērnu bija caur logu,» atceras Inese. Tas gan neesot bijis problemātiski, jo nodaļa atrodas pirmajā stāvā. Tolaik nebija vienreizlietojamo šļirču, tās izmantoja vairākkārt un sterilizēja autoklāvā nodaļā. Māsas arī pašas gatavoja darbam nepieciešamos medicīnas materiālus. «Taisījām plāksnītes, [marles] tuferīšus, pakojām tādos barabanos, tas viss bija mūsu rokudarbs,» atceras I. Saudorga. Tiesa, pilnībā no rokudarbiem šīs nodaļas māsas arī tagad nav atteikušās. «Mūsu nodaļā ir specifiski tamponi, kurus izmanto deguna starpsienām un lauztiem deguniem, tos arvien taisām ar rokām. Ir ārsti, kam rūpnieciski ražotie nepatīk,» saka I. Saudorga. Operācijās izmantotos instrumentus tagad pēc operācijām sūta uz sterilizāciju. Kaites gan neesot daudz mainījušās. Tiesa, līdz aptuveni 80. gadu beigām vairākas operācijas neveica narkozē, piemēram, kakla mandeļu un aizdegunes mandeļu operācijas. «Bērns sēdēja, viņu ietina autiņos, paladziņos, piefiksēja pie krēsla, māsiņa turēja galvu, un tas ātri notika,» saka I. Saudorga. Viņai arī pašai bija jāveic šis pienākums.
Tagad, kad operācijās ienākusi narkoze, patīkamāk strādāt ne tikai māsām, bet labāka jušana arī mazajiem pacientiem. I. Saudorga saka - daudziem bērniem ļoti sāpīga procedūra varot nodarīt psiholoģiski vairāk ļaunuma nekā labuma. «Ir tāda procedūra, kad iedur bungplēvītē ar adatu, - šis darbiņš ir ļoti īss, dažas sekundes, taču ļoti sāpīgs. Ja bērnam uztaisa poliklīnikā [bez narkozes], var gadīties, ka pēc tam pie ārsta vairs vispār neies,» viņa paskaidro.
Vai pavisam mazam bērnam saka, ka būs operācija? Tas esot vecāku ziņā. I. Saudorga šaubās, vai trīsgadīgam bērnam jāklāsta par operāciju, mēdzot būt, ka pasaka - atnāksi pie mums un pūtīsi baloniņā. «Un tā jau arī ir - viņam ir maska, ko zālē dod, kuras galā ir balons.» Bērnam tiek salipinātas uzlīmītes ar kaķīšiem, lai monitorā redz, kā sirsniņa strādā. Nedzirdīgos bērnus operāciju zālē mēdz ievest vecāki, atbilstoši saģērbti, kuri bērnam izskaidro notiekošo.
Operāciju māsa ir tāda kā operāciju zāles saimniece - viņai jāsaklāj operāciju galds, operācijas laikā jāstāv līdzās ārstam, jāasistē, piemēram, jāpadod instrumenti, pēc operācijas viss jānovāc, jānomazgā, operācijā izmantotie instrumenti jānosūta uz sterilizāciju. «Jāskatās, lai operāciju zālē viss nepieciešamais būtu - gan materiāli, gan operācijas veļa, lai viss ir tīrs un kārtīgs,» paskaidro I. Saudorga. Par sirdsmāsiņu akciju I. Saudorga saka: «Māsiņas jau pelnījušas, lai kāds par viņām ko labu teiktu. Uz ko tad nodaļa turas? Uz māsām, māsu palīgiem. Atnāk ārsts, padara savu darbiņu un aiziet.»