Daudziem veciem dzīvniekiem ir smagas zobu problēmas, kas apgrūtina ne vien ēšanas procesu, bet rada nepārtrauktas sāpes. Parasti sāpēm nav specifisku pazīmju - dzīvnieki vairāk guļ, negrib spēlēties, kļūst nīgri.
Saimnieki to noraksta uz vecumu. Bet tā nav! Veterinārārstu praksē ir bieži gadījumi, kad vecam dzīvniekam izrauj slimos zobus, izārstē smaganu iekaisumu un ģimenes mīlulis atkal sāk uzvesties kā jauns kucēns vai kaķēns. Tādi paši veiksmes stāsti ir par veciem dzīvniekiem ar artrītu, artrozi - locītavu un kaulu slimībām, kad katrs solis sagādā sāpes. Vecu dzīvnieku īpašniekiem jābūt īpaši vērīgiem, lai nepieļautu dzīvnieku ciešanas. Par jebkurām izmaiņām dzīvnieka uzvedībā ir jākonsultējas ar veterinārārstu!
Pēdējos gados sāpju menedžmentam tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Vairums veterinārārstu uzskata, ka sāpju mazināšanai ir būtiska loma atveseļošanās procesā. Viņi apmāca saimniekus atpazīt sāpes un biežāk nozīmē pretsāpju līdzekļus dzīvniekiem.
Mūsdienās tikai retais veterinārārsts operāciju laikā un pēcoperācijas periodā nelieto zāles pret sāpēm. Parasti, izrakstot dzīvnieku no klīnikas pēc operācijas, līdzi tiek doti pretsāpju līdzekļi. Ja veterinārārsts pēc operācijas neparaksta pretsāpju līdzekļus, pajautājiet, vai to tomēr nevajadzētu darīt.
Veterinārārstu rīcībā ir samērā plašs medikamentu klāsts cīņai ar sāpēm. Galvenās grupas ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (piemēram, firokoksibs (jaunākās paaudzes pretsāpju zāles - var lietot ilgstoši, mazāk blakņu), meloksikams, karprofēns, fluniksīns, ketoprofēns), opoīdi (retāk lietoti, jo ietilpst narkotisko līdzekļu grupā), steroīdie pretiekaisuma līdzekļi, dažādu augu aktīvās vielas un dabas līdzekļi, kas ietilpst papildbarību grupā.
Atkarībā no dzīvnieka veselības stāvokļa pretsāpju līdzekļa veidu nosaka veterinārārsts. Pēcoperācijas periodā un akūtu sāpju gadījumā tiek lietotas zāles, bet hronisku locītavu sāpju gadījumā parasti tiek ieteiktas arī papildbarības, kas palīdz atjaunoties bojātajiem audiem (sastāvā ir glikozamīns, hondroitīns, MSM un citas locītavu darbībai nepieciešamas vielas). Svarīgi neeksperimentēt pašiem, jo bieži zāles, kas vienā gadījumā palīdz, otrā ir kaitīgas. Piemēram, cilvēku bieži lietotais aspirīns suņiem jālieto tikai veterinārārsta ieteiktās devās. Acetaminofēnu (Tylenol), ko bieži lieto cilvēkiem temperatūras un sāpju mazināšanai saaukstēšanās gadījumā, nekad NEDRĪKST dot kaķiem un suņiem, jo tas izsauc bīstamu nieru mazspēju. Tāpat ļoti rūpīgi jāievēro veterinārārsta noteiktās devas un zāļu lietošanas ilgums - ir vairāki līdzekļi, kas ilgstoši lietoti var radīt bīstamas blaknes - kuņģa čūlu un iekaisumus. Lietojot pretsāpju zāles dzīvniekiem, jāvēro, vai neparādās kāda no iespējamajām blaknēm - vemšana, caureja, pastiprināta dzeršana, urinēšana, izmaiņas ādā. Par jebkurām aizdomām saistībā ar reakciju uz zālēm jāziņo veterinārārstam.
*Veterinārārste, Universitātes Vetfonds