Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Kādam arī jāglezno

Ģirts Muižnieks, kura jaunāko darbu izstāde Parfīms skatāma galerijā Māksla XO, ir viens no speciālistu un mākslas pircēju visaugstāk vērtētajiem latviešu mūsdienu gleznotājiem. Viņa manierei piestāv izstādes nosaukums: tās mēdz raksturot kā smalkas, gandrīz abstraktas kompozīcijas, kurās impulsīvi krāsu klājumi savienojas ar atbrīvoti iezīmētiem motīviem netveramā, bet intensīvā pievilcībā.

Lasot tavas iepriekšējās intervijas, izrādījās, ka visu, ko es gribētu jautāt, ir jau pajautājuši citi. Bet mani ieinteresēja, ka tu strādājot uz grīdas - tāpat kā Džemma Skulme, piemēram.

Uz grīdas tāpēc, ka man ir šķidras, tekošās krāsas. Es strādāju tā kā ar akvareli, tikai eļļā. Un, protams, tad labāk, ja audekls ir horizontāli.

Tas nozīmē, ka tu staigā apkārt darbam?

Jā, es staigāju apkārt. Kādreiz paceļu augšā, piemēram, ja man vajag notecējumus. Horizontāli krāsas izplūst vienmērīgāk. Kaut gan audeklam ir tāda īpašība, ka tas ieliecas kā bļoda un viss satek uz vidu. Tā ka nav tik vienkārši.

Visu paredzēt taču nevari?

Protams, ka nevaru, bet, ja galīgi sabojāju bildi, tad uzleju kaut ko virsū, un sāk veidoties kaut kas jauns.

Es to jautāju tāpēc, ka tavas gleznas neliekas izdomātas iepriekš. Izskatās, ka tu taisi gleznu un viņa pati kaut kā taisās.

Tieši tā arī ir. Es nevaru atiet tālu no sevis, lai kā gribētu. Es varētu mēģināt kaut ko ļoti reālistisku. Bet bilde aiziet citā ceļā, es redzu, ka kāda laba vieta veidojas, bet tas galīgi nav tas, ko es gribēju. Tad bilde pati gleznojas, es faktiski atlasu, kas patīk, kas nepatīk.

Skatītājam varētu likties, ka tev tas ļoti viegli izdodas.

Viegli iznāk labākās bildes. Ļoti daudzas ir muļļātas. Kādreiz ir tā, ka «mākslas darbi rodas mokās».

Bet tad iznāk, ka brīdī, ka tu strādā, gleznai nemaz nav ne augšas, ne apakšas?

Nu es jau apmēram zinu, kur ir augša, līdz brīdim, ja ko izmainu. Ja sanāk otrādi, nekā ir domāts, tad var apgriezt. Bet tā jau neglezno tikai Džemma Skulme, man šķiet, ka vismaz puse mākslinieku. Vismaz tie, kas strādā ar lieliem formātiem. Tas jau nāk no tašisma, no abstrakcionistu laikiem, ka krāsas ir bundžās un uzliešanas tehnika ir vislabākā, kad audekls ir uz zemes. Vudija Allena filmā arī tā bija. To skatoties, es tieši domāju: cilvēkiem liekas, ka gleznotājs - tas ir kaut kas romantisks. Rāda, ka gleznotājs ir savādāks nekā citi.

Vai tad būt gleznotājam nav romantiski?

Nē, es domāju, ka mūsdienās tā ir atmirstoša profesija. Es vismaz šeit tā mazliet jūtos. Nākot uz sarunu, es domāju, ka tu jautāsi: nu kā tu jūties gleznojot, kas mūsdienās it kā nav nekas aktuāls. Zini, es domāju, glezniecība vienmēr ir un nekur viņa nepazudīs. Kas viņā ir svarīgs - tas personīgais pieskāriens. Ka autors ir ar savu roku to uztaisījis, kas tā nav laikmetīgajos žanros, kur būtībā izpildītāji ir citi. Tu tikai izdomā kaut ko, bet ar savām rokām to netaisi. Šeit ir tas, ka bildē enerģija ir pa taisno ielikta. Es ticu, ka tāda ir. Visus gadsimtus cilvēki ir gleznojuši, glezniecība ieņem tik lielu vietu kultūrā, ja mēs runājam par visu pasauli... Tāpat kā ir rakstniecība, mūzika. Man liekas, ka tieši Latvijā piešķir pārspīlētu nozīmi glezniecības «nemodernumam». Tā ir tāda mūsu lokālā īpatnība. Pasaules mākslas tirgū glezniecība aizņem milzīgu daļu, līdz ar to arī naudu, kas tur apgrozās. Pircējam nav jāglabā zelta stieņi, vienkārši jānopērk maza bildīte, un viņai cena visu laiku augs. Kādēļ es sāku par to runāt? Tas nav ne būtiski, ne aktuāli - taisnoties par gleznošanu.

Piekrītu, par glezniecību vairs nav jārunā no aizstāvības pozīcijām, kas tā bija 90. gados, kad gan institucionāli, gan naudas ziņā glezniecība nebija tā, ko atbalstīja. Tagad jauni mākslinieki paši izvēlas gleznot. Bet tu pats ieminējies par romantiskajiem priekšstatiem. Pie tiem pieder arī tāds, ka māksla rodas «mokās», briesmīgā garīgā stāvoklī.

Tad ir tas jautājums - kādēļ vispār ir jāglezno? Piemēram, arhitekts [Andis] Sīlis vienreiz uzdeva tādu jautājumu. Viņš ir tāds filozofiski noskaņots, prasa man atbildi. Es sāku stāstīt, ka tā ir patīkama nodarbošanās, ja runa ir par profesiju - tu esi brīvs, turklāt vēl sevi izsaki. Tas viss ir muļķības. Mēs abi prasām [Ivaram] Heinrihsonam vienā ballītē. Viņš paliek šausmīgi dusmīgs - kas tas vispār par jautājumu, ja tāds rodas, tad nav jāglezno. [Eduards] Grūbe teicis, ka viņš glezno, jo nagi niez. Laikam jau tā arī ir. Es uzskatu, ka tā nav mūsu darīšana, tas viss ir Dieva ziņā. Es vispār esmu liels fatālists un domāju, ka mēs neko nevaram izmainīt. Ka mums nav brīvās gribas.

Vai tu esi pēc brīvas gribas mēģinājis darīt kaut ko citu?

Jā, bet es varu mēģināt, tomēr nekad neuzzināšu, vai tā ir mana brīvā griba. Mums nav iespējas pārbaudīt, vai mēs varam izdarīt citādi vai ne.

Es domāju kaut ko radikāli citu. Negleznot...

Nu ko - nosist kādu? Mēs nevaram atkārtot, izdarīt to pašu vēlreiz savādāk. Interesanti, ka zinātne, ja pieņem par esošu tikai to, ko var pierādīt, tad viņai vajadzētu pieņemt arī, ka nav nekādas brīvas gribas, jo mēs nevaram pierādīt, ka viņa ir. Piemēram, kamēr nav pierādīts, ka ir cita dimensija fiziski, tikmēr tiek uzskatīts, ka viņas nav. Protams, varētu būt, ka viņa ir, bet mēs to nevaram pārbaudīt. Tāpat arī ar to gribu.

Vai tu saskati arī, ka esi ļoti konsekvents no ļoti seniem laikiem? Palabo, ja es kļūdos, bet man šķiet, ka tavs rokraksts ir ļoti maz mainījies laika gaitā.

Jā, maz, bet tas ir relatīvi, jo tādā stilā kā vecās bildes es vairs nevaru dabūt gatavu. Zīmējuma līmenī, piemēram. Es vienreiz mēģināju. Kādreiz varbūt varēja brutālāk, bet man tas vairs... Ar gadiem tomēr drusku mainos. Vai tas labi vai slikti - droši vien, ka slikti, - bet man nekad nav bijis mērķis speciāli izmainīties. Līdz ar to, ka bilde gleznojas gandrīz vai pati no sevis, es tā radikāli arī necenšos to mainīt.

Bet sākumā jau visi glezno vienādi: skolas uzstādījumus, figūras.

Tas ir mācību process. Vajag kādus pāris gadus pēc akadēmijas, kamēr tiek no pasniedzēju ietekmes vaļā. Ietekmējas arī viens no otra, ir līderi, protams. Akadēmijas laikā [Indulis] Zariņš bija tas, kas ļoti ietekmēja. Es gan mācījos Pedagoģijas nodaļā, pie Grūbes un [Intas] Celmiņas. Bet mums jau bija grupa studiju laikā ar Zariņa audzēkņiem, čupojāmies, taisījām izstādes. Man bija viena kompānija - mans kurss, bet otra kompānija - no gleznotājiem. Vecie klases biedri - Džons [Jānis Mitrēvics] un Edgars [Vērpe], un viņu sievas - Ieva [Iltnere] un Sandra [Krastiņa]. Grupā bija arī Aija Zariņa un sākumā Valdis Rubulis.

Es nebiju domājis jautāt par Maigo svārstību grupu, bet, tā kā tu pats sāki... Liekas, ka tu esi viskonsekventākais no jums, jo Edgars un Jānis vairs neglezno un dāmas ir stipri mainījušās. Un otra šī jautājuma puse - ka grupa vispār sastāvēja no ļoti atšķirīgiem māksliniekiem.

Kaut kas kopīgs jau bija. Es nevarētu teikt, ka Ieva būtu ļoti mainījusies. Aija ir kļuvusi tāda mierīgāka, jā. Tu tātad domā, ka ir jāmainās?

Nē! Es tikai brīnos, kā tev ir sanācis iztikt bez sānsoļiem. Atceros, citi gleznotāji savulaik izmēģināja landārtu [zemes mākslu] Pedvālē, instalācijas. Tevi es atceros tikai izstādē Tērps astoņdesmitajos, kur jūs visi bijāt padomju apakšveļā.

Bija viens brīdis, kad visiem it kā vajadzēja taisīt instalācijveidīgus objektus. Pie Džoņa laukos, Zosēnos, bija tāda izstāde. No koka klucīšiem savērts kaut kas kokā grozījās. Bija vēl Literatūrā un Mākslā reproducēts, visi domā, ka tas ir [Andra] Brežes darbs. Tāpēc, ka es neasociējos ar kaut ko citu. Es arī gribēju varbūt, bet manas idejas bija šausmīgi dārgas un nerealizējamas. Bet man tomēr patīk ar krāsām nodarboties. Es neesmu tehniķis vai perfekcionists, kā, piemēram, [Kristaps] Ģelzis māk vienmēr kaut ko saskrūvēt. Kādam ir arī jāglezno.

Tu pieminēji autoritātes - Zariņu, Grūbi. Tagad tavai izstādei blakus ir Rūdolfa Piņņa izstāde. Jūti kaut kādu radniecību?

Mums ar Pinni šī izstāde ir nejauši kopā. Pirms tam mums ir bijusi kopēja izstāde Dailes teātrī - Pinnim, man un vēl Barbarai [Gailei, toreiz Muižniecei], Anda Treija rīkoja. Un nezin kāpēc man ar Pinni vienmēr ir bijušas labas attiecības. Viņam patika, kā es gleznoju - tas man ir liels gods, viņš vienmēr sūtīja man uz atklāšanām telegrammas. Bija tāds veids kādreiz! Komplimentus pateica - droši vien mums kopīgais ir interese par krāsu, zināmu abstrakciju. Mani nekad nav vilinājusi pilnīgi abstrakta glezniecība, likusies garlaicīga.

Vai tādēļ tavās gleznās vienmēr ir saskatāmas sejas, acis? Tās pretskata acis jums ar Pinni man liekas ļoti līdzīgas.

Kaut kāds tēls vienmēr ir iekšā. Lai cilvēks varētu sarunāties ar bildi, lai viņš redz, ka tur kaut kas ir. Konkrēti par šo izstādi es varu pastāstīt, kāpēc viņa ir tāda. Beigās jau, protams, iznāca tāda pati kā visas. Pamatā bija divi iedvesmas avoti. Abi divi balstās uz viena laikmeta stilu. Sešdesmitie gadi, man liekas, bija visnovatoriskākie, kas pagrieza daudz ko citādi. Parīzē nopirku vecu žurnālu ar Brižitu Bardo uz vāka. Man ļoti patīk, kā viņa dzied, ļoti izteiksmīgi izrunā vārdus. Es nemāku franču valodu, bet pēc viņas varētu mācīties, tik skaidra dikcija. Ir tāda filma, kā to ieraksta televīzijā. Šausmīgi izteikts tas laikmeta stils - kaut kas līdzīgs mums arī bija, ar Veco ratiņu un Ričuraču. Un žurnālā bija bildes, kur viņa pavada brīvdienas Sentropezā, ar suni. Viņa pati smuka, un suns tādā muļķīgā rakursā... Es, no tā ietekmējoties, gleznoju to balto darbu - saule, jūra un suns. Lai gan maz ko var saprast. Un otrs - no piecdesmito gadu beigām. Man tēvs [Oskars Muižnieks] strādāja Dailes teātrī par dekoratoru, kā toreiz sauca scenogrāfus, un viņam bija Marijas Stjuartes skices, kas taisītas speciāli izstādēm. Man viena patīk ar tādu interesantu krāsu noskaņu un telpiskumu, kas vispār ir skatuves glezniecībā. Tā krāsa ir lillīgi violetīga, un es iedomājos - kāpēc nevarētu bildi tādu uztaisīt? Tā sanāca sarkanā.

Cik interesanti, es tev jautāju par Pinni, un tu pats sāki stāstīt par Franciju, par sešdesmitajiem gadiem. Pinnis mūsu mākslā jau tiek uzskatīts par «francūzi».

Kad biju Parīzē vienā utenī, es tur redzēju Piņņa bildi. Nevis viņa, bet ļoti līdzīgu, ko varētu nopirkt un uzdot šeit par Pinni. Tas stils acīmredzot bija aktuāls vienu laiku. Kas ir interesanti - kamēr mēs ar Daigu [Daiga Rudzāte - mākslas kuratore, Ģirta Muižnieka dzīvesbiedre] izdzērām kafiju, garām pagāja vairāki cilvēki, kas bija iegādājušies gleznas. Vienkārši nopirkuši paši sev. Nez, vai Latvijā varētu novērot daudz cilvēku ar gleznām padusē, ja vien tie nav paši mākslinieki?

Man tas liek apjautāties plašāk - mēs paši latviešu mākslu bieži dēvējam par francisku, uzsveram savu tuvību tai. Tajā pašā laikā man viens ievērojams lietuviešu gleznotājs [Jons Gasjūns] teica, ka lietuviešiem pirms kara bijuši vairāki Parīzē skoloti mākslinieki. Vai mēs to saiti ar franču mākslu reizēm nepārspīlējam?

Mums ir tie Latvijas modernisti, sākot ar Grosvaldu un Ugu Skulmi, kas ietekmējās no Pikaso, Derēna un citiem. Tajā laikā visa pasaule ietekmējās. Tomēr tas ir cits laiks. Kaut gan Pikaso man tiešām patika no četru gadu vecuma, mums mājās bija grāmata, ir vēl tagad tāda noķēzīta. Man liekas, ka tas mīts, ka franči ir tik ļoti gleznieciski, patiešām ir tikai mīts. Īstenībā viņi nav. Īsie gleznotāji ir spāņi - ar Goiju, Velaskesu. Tajā laikā, ja skatāmies Žeriko vai Delakruā, tur nav absolūti nekā no «franču viegluma» vai gleznieciskuma. Es par Medūzas plostu jau esmu izteicies - briesmīgāku bildi nemaz nevar iedomāties. Man Parīzē nekad nav bijusi viegla sajūta. Franču birokrātisms, un vēl tas snobiskums. Parīzē, es domāju, ir ļoti grūti tikt mākslas apritē, vieglāk Amerikā. Francijā man patīk uzturēties. Bet iespaidu par viņu šarmu vislielākā mērā ir radījis kino un viņu dziesmas.

Tas ir, uz ko tu šajā izstādē atsaucies?

Jā. Šobrīd Parīze jau nav nekāds mākslas centrs, laikmetīgās mākslas galerijās nav daudz. Vairāk ir tāds salons.

Mūsu mākslai jau arī bieži pārmet salonismu.

Tā arī ir. Ja Parīze nav mākslas centrs, tad mēs jau nu esam galīga province. Mēs kā cilvēki vienkārši esam nevienādās pozīcijās. Ja Venēcijā gadās, ka uz Latvijas izstādi pat neatnāk tie, kam vajadzētu vērtēt nacionālās ekspozīcijas, kaut gan ir aicināti un gaidīti... Tas vienkārši liecina par to, kāda ir attieksme pret kaut kādu Latviju. Arī mākslas mesēs, piemēram, Bāzelē, pret visu Austrumu bloku ir attieksme. No Maskavas ir pāris galeriju, no Polijas viens fonds... Austrumeiropas valstis vienkārši netiek laistas iekšā tirgū. Kaut gan esmu pārliecināts, ka tajā pašā Polijā vai Čehijā ir labi mākslinieki.

Tomēr kā atsevišķas personas ļoti daudzi Austrumeiropas mākslinieki ir pārstāvēti ar rietumvalstu institūciju starpniecību. Vai tev panākumi šķiet svarīgi?

Būtu jau ideāli, ja varētu vispār tikt vaļā no tā, ka gribi kādam izpatikt. Bet tas ir zemapziņā iekšā. Tā ir konjunktūra, kas ir vislielākais sliktums māksliniekam. Visās izstādēs parasti meinstrīms ir konjunktūra - tas, kas varētu patikt, kas ir modē. Atrast kaut ko ģeniālu ir ļoti grūti. Ja tev izdodas visā mūžā ieraudzīt kādas pāris lietas, kas ir ģeniālas, varbūt piecas, tas ir ļoti labi. Es ar prātu varētu domāt, ka jātaisa tikai tā, kā pats gribu. Ka es negribu patikt ne tev, ne Ilzei [Ilze Žeivate, galerijas Māksla XO, kurā notiek izstāde Parfīms, kuratore]. Bet, taisot izstādi, neapzināti domā, lai patiktu autoritātēm, varbūt pircējam.

Tu tiešām ar visām atzinībām un statusu joprojām par to domā?

Nē, es tieši nedomāju, es ar to cīnos. Es neuztaisu mākslu par savu lielāko ambīciju, kas man dzīvē būtu jāizdara. Jo es tiešām neesmu ambiciozs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Ģirts Muižnieks
Dzimis 1956. gadā scenogrāfa Oskara Muižnieka un režisores Noras Vētras-Muižnieces ģimenē
1982. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu
Izstādē Daba. Vide. Cilvēks 1984. gadā Pēterbaznīcā veidojis instalāciju Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem
Izstādē akcijā Maigās svārstības 1990. gadā kopā ar I. Iltneri, S. Krastiņu,
J. Mitrēvicu, E. Vērpi un A. Zariņu gleznoja skatītāju acu priekšā
2006. gadā rīkoja personālizstādi Salut! Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Darbi izstādīti daudzās mākslas galerijās un muzejos Rīgā un pasaulē Ģirta Muižnieka izstāde Parfīms

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?