Kompetences centri ir rūpniecisko pētījumu valsts atbalsta programma. Eiropas plus valsts nauda ar ļoti labvēlīgu atbalsta intensitāti, 50-70%, bet atslēgas vārds ir «rūpnieciskie pētījumi». Vairumā gadījumu šādus pētījumus nevar veikt universitātes vai zinātniskajos institūtos, jo nav vajadzīgo iekārtu. Šādu centru juridiskā forma ir SIA. Tos - kopumā Latvijā ir seši šādi centri - dibinājuši konkrētās nozares ražojošie uzņēmumi. Kompetences centrs būtībā ir projektu vadības kompānija. Tiek iemaksāta nauda...
Cik saprotu, sākotnēji finansējumu nodrošina paši uzņēmumi?
Jā, pirmos astoņus desmit mēnešus. Tātad ideja, ko pētīt, nāk no uzņēmumiem. Pārvaldes līmenis ir ļoti plāns - viens divi cilvēki (vadītājs un lietvedis, grāmatvedības pakalpojumus parasti pērk); un ir trīs četri zinātniskie vadītāji. Piemēram, farmācijas kompetences centrā mums ir četri šādi vadītāji, četri zinātņu doktori, kas nāk no uzņēmumiem un skatās, kādos virzienos pētījumi attīstāmi. Var šos pētījumus pasūtīt vietējiem zinātniekiem vai ārzemēs, bet var pirkt no kāda no centra dalībniekiem. Piemēram, ir lēmums pētīt t. s. sterilās zāles. Jautājums: kur ir atbilstošas ražotnes? Kad tas skaidrs, var īrēt telpas, iekārtas. Konkrēti farmācijas centrā ir 32 projekti četros virzienos: divi farmācijas virzieni, viens, ja tā var teikt, jauktais (zāļu drošība) un ceturtais - tas, ko saucam par būvķīmiju.
Tātad, ja visi pilnām mutēm runā par inovāciju nepieciešamību, kādēļ šī kompetences centru programma ir apturēta?
Tieši tā. Kādēļ tā noticis? Es nezinu. Jo, ja skatās no ekonomikas stimulēšanas viedokļa, kompetences centru programma ir desmit piecdesmit reižu labāka nekā tādas formas kā t. s. simtlatnieki vai pat ēku siltināšana. Ierēdņu loģika ir skaidra - šī programma ir krietni grūtāk administrējama nekā jau pieminētie simtlatnieki vai pat tradicionālās Latvijas Investīciju attīstības aģentūras (LIAA) programmas, kur tiek iepirktas iekārtas un tās vieglāk auditējamas. Notiek pēc Staļina principa: ir programma - ir problēmas; nav programmas - nav problēmu. Otrkārt, pieļauju, ka ierēdņiem ir bail no Eiropas Komisijas pārbaudēm. Proti, ka Brisele saskatīs interešu konfliktu faktā, ka apmēram ceturto daļu no pētījumiem kompetences centri pasūta uzņēmumiem, kas ir šo centru dibinātāji. Bet ko tad mums darīt, ja citur Latvijā atbilstošu ekspertu vai iekārtu nav? Bet es gribētu nodalīt Finanšu ministrijas un LIAA nostāju. Ministrija ir atskatījusies visādus Kombuļu lāzeršovus visās 19 aģentūrās, kas uzrauga Eiropas naudu. Viņus es vēl varu saprast - viņiem algu maksā, lai viņi būtu sargsuņi. Bet LIAA... Apstākļos, kad investori tic tikai zeltam, kad investīcijas, lai kādu programmu izstrādei LIAA tērēs naudu, Latvijā ieplūdīs mazāk... Šādā situācijā ERAF ar saviem 37 miljoniem četru gadu garumā ir superinvestīcija! Eiropa saka: ieguldīt inovācijās, ne tikai gatavu iekārtu pirkšanā! Līdz ar to es gribu teikt, ka LIAA nepilda savu pienākumu piesaistīt investīcijas. Turklāt runa ir tieši par LIAA augstāko līmeni, kur širmis aizgājis ciet, man nav cita apzīmējuma.
Mums ļoti patīk pieminēt citu valstu pieredzi ... Vai arī citās valstīs pastāv šāda forma, kad valsts piedalās pētniecisko risku sadalē?
Skandināvijā valsts iegulda simtiem miljonu eiro specializētu tehnoloģisko parku izveidē, kuros ir konkrētai nozarei nepieciešamās attīrīšanas, ventilācijas utt. sistēmas. Latvijā biznesa inkubatori faktiski nozīmē atlaidi telpu nomai un centralizētu bezmaksas sekretariātu. Otrkārt, tieši kompetences centri ir gan Skandināvijā, gan Igaunijā. Igaunijā šī programma sākās 2004. gadā, 2008. gadā bija otrais t. s. uzsaukums, un nu viņi saka - tas ir tas, kas vajadzīgs.
OECD dati liecina: 70% no jauniem produktiem veidojas uzņēmumos, kuros ir savas laboratorijas, un tikai 30% t. s. tīras zinātnes institūcijās. Līdz ar to kompetences centri ir veids, kā mudināt uzņēmumus ne tikai ražot, bet arī domāt par inovācijām. Otrkārt, šādi centri ir laba burkāna un pātagas metode, lai mudinātu nozares uzņēmumus pārvarēt viensētnieku psiholoģiju. Burkāns ir atbalsts, pātaga - tas, ka jāsadarbojas. Būtu loģiski, ka mazie farmācijas industrijas uzņēmumi nevis katrs par sevi ar diviem trim produktiem mēģina ielauzties Brazīlijas, Indonēzijas un Vjetnamas tirgos, bet vienojas - es tagad improvizēju, - ka ir kopīga 10 produktu pakete, un Silvanols ar to strādā Brazīlijā, PharmIdea - Vjetnamā, Rīgas Farmaceitiskā fabrika - Indonēzijā. Bet šādi sadarboties ir jāmācās. Svarīgi uzsvērt, ka centri nekad nav iebilduši pret ierosinājumiem uzlabot regulējumu. Kad pērn aprīlī mums pirmoreiz «norāva stopkrānu», mēs piekritām mainīt iepirkuma procedūru. Iepriekšējā atbilda Ministru kabineta noteikumiem, bet nu labi... Izmainījām. Septembrī sākām sludināt jaunus iepirkumus - farmācijas centrā tādi bijuši 42. Par gandrīz diviem miljoniem latu. Turklāt tikai apmēram 20% ir ar paša centra dibinātājiem. Nolēmām, lai ierēdņiem mazāk sāp galva, lai netiek tērēta publiskā nauda, paši segt uzturēšanas izdevumus. Un? Un decembrī «stopkrānu norāva» vēlreiz. Un nevis tāpēc, ka būtu konstatēti kādi pārkāpumi, bet tāpēc, ka «tiek saskatīts risks». Kāda te tiesiskā paļāvība? Kompetences centros ir apvienojušies 70 uzņēmumi un 20 zinātniskās institūcijas. Latvijas meži, Lattelecom, Latvijas finieris, Sidrabe, Grindeks, Rīgas osta... Visi nodokļu maksātāji, bet mūs pataisa par krāpniekiem... Kā to saprast?