Elīnas atbilde atnāca momentāni: «Ha! Man šoks par tādu jautājumu... Vecums nāk, nav vairs spēka skriet no rīta līdz vakaram, tāpēc atvaļinājumu izmantoju, lai kaut nedaudz pārprojektētu kādu puķu dobi, izdomātu, ko un kā nākamgad stādīt, jo ziemā stresu noņemu adot, bet vasarā prasās kaut vai dažas minūtes dienā pa dārzu pabradāt. Un ir jau arī vēl viens iemesls, lai raktos pa dobēm, - nopirkt var tikai savītušus gurķus, apčamdītas zemenes utt. Arī pasauļoties gribējās, taupības nolūkos pēdējos mēnešos solārijam neiznāca.»
Par to vecumu gan, manuprāt, Elīna koķetēja, kaut gan, ko tur slēpt, šogad mūsu kurss, kurš skaļāk, kurš klusāk, nosvinējām zelta jaunības jubileju. Bet tālāk stāstītais mani pārsteidza, izrādās, var arī tā - un - tik tiešām - bez lielas naudas.
«Katru rītu lēnām dzēru kafiju, klausījos lakstīgalas un dzeguzes, lakstugaiļi šogad trakoja kā nekad, likās, ka pat priedēs bija sakāpuši. Viena vienīga bauda. Pēc tam ikdienas apgaita - lai redzētu, kā ābeles sāk ziedēt, kā bites tām uzbrūk, kaut gan ziedi vēl nav atvērušies, kā beidzot saņemas no tantes vestās puķes (puķu tantīte rudenī aizsaulē aizgāja, bet puķes zināja, ka jāieaug, kaut gan tika atvestas pašā vasaras karstumā).»
Klausos to visu un redzu, kā Elīna pieglaudusi vaigu ābeļziedam, kā savelkas smaida grumbiņas, kā uz deguna starp mūžīgajiem vasaras raibumiem nokrīt vēl kāds ziedputeksnis. «(..) un tad paspēju savus vīriešus pielikt pie darba - vienu daļu pagraba iztīrīja un iesāka nopietnu remontu dēla istabā, kas nekad vēl nav bijusi gatava, taču, kā par spīti, līdz ko beidzās mans atvaļinājums, tā arī darbi apstājās. Nu nekas, gan būs nākamais!»
Elīna piebilst, tikai žēl esot, ka nav paspējusi pa Rīgu paklīst, jo kādas astoņas dienas bijusi jāaizvieto darba kolēģe. Pa atvaļinājuma laiku lēnā garā pārdomājusi dzīvi un attiecības.
«Rezultāts mani tīri labi apmierina, jo pirms atvaļinājuma biju nobriedusi iet no darba prom. Nervi netur, bet atpūtos, lēnām padomāju un pārdomāju arī savu attieksmi pret dzīvi, sapratu, ka tepat labi, jo braukāt uz Rīgu negribas, tad izpaliks rīta kafija ar dzeguzēm. Ar šo rītu sāku sēņu sezonu. Nē, vēl jau nav rudens. Viss vēl notiks!»