Ko pārrunājāt seminārā?
Kultūras organizāciju ilgtspēju globalizācijas spiediena apstākļos. Mēģināju diagnosticēt krīzes cēloņus, lai nonāktu pie prognozes nākotnei. Šobrīd visā Eiropā kultūras institūcijas ir ļoti ievainojamas. Mēģināju arī rādīt stratēģijas, kā kultūras organizācijas var stiprināt savas pozīcijas. Runājām par nepieciešamību radīt vienu kultūras lobiju, kas komunicētu ar sabiedrību un politiķiem, skaidrotu. Protams, galvenais jautājums jau ir - kā to ieviest dzīvē. Kā sadalīt atbildību.
Vai runājāt par konkrēto Latvijas situāciju?
Jā. Es Latvijā nejūtos kā svešinieks - esmu te bijis vairākkārt, konsultēju Latvijas Jaunā teātra institūtu, esmu bijis arī ārpus Rīgas, savā laikā sadarbojies ar Kultūras ministriju… Situācija man ir pazīstama, un pirms semināra mani arī precīzi informēja par to, kā krīze ietekmējusi Latviju, kādus lēmumus pieņēmusi valdība.
Kas jūs informēja?
Kolēģi. Turklāt - daudz esmu lasījis par Latvijas krīzi, zinu, kas notiek pasaulē krīzes iespaidā vispār. Tāpēc domāju, ka varu spriest par jūsu valdības lēmumiem, vismaz, cik tas attiecas uz kultūru. Acīmredzami, ka Latvija ir starp krīzes vissmagāk piemeklētajām valstīm Eiropā. Kultūras sektors daudzviet saskāries ar grūtībām, bet pieņemtie lēmumi situāciju Latvijā tomēr padarījuši īpaši smagu.
Ja runājam par šābrīža krīzes situāciju… Latvijā tiek apspriests jautājums, cik lielā mērā valsts dotēta kultūra vispār nepieciešama.
Pārsteidz, ka šāda diskusija vispār var rasties. Nekāda jautājuma jau nav. Neviena valsts bez kultūras nevar pastāvēt. Īpaši grūtībās kultūra satur sabiedrību kopā, rada vērtības, dod cilvēkiem kopības un piepildījuma sajūtu. Tāpēc, manuprāt, dilemmas nav un nevar būt. Vienīgais, par ko var runāt, ir - kā valdība var palīdzēt, kā finansējumu labāk sadalīt? Vai krīze vienlaikus nav arī izdevība. Tieši par to, manuprāt, runā pārāk maz - ka krīze Latvijā ir iespēja beidzot izdarīt to, ko vajadzēja izdarīt pirms ilga laika. Divdesmit neatkarības gados Latvijā nav bijis pat mēģinājuma reformēt kultūras sistēmu kopumā un kultūras dotēšanas sistēmu specifiski. Tātad - nav atjaunināta kultūras infrastruktūra, nav palielināta nevalstisko organizāciju loma kultūrā, nav pārskatīta kultūras pārvaldes sistēma, un nav meklēti veidi, kā no valsts budžeta dotēto kultūras institūciju darbu padarīt efektīvāku. Šodienas situācija būtu jāizmanto, lai iekavētos darbus paveiktu. Ja jau tā neefektīvās kultūras institūcijas, saņemot mazāk naudas, kļūst vēl neefektīvākas... Tai pat laikā Latvijā dinamiski attīstās starptautiskajos procesos iesaistītās jaunās nevalstiskās kultūras organizācijas. To redz visur Eiropā - nevalstiskās kultūras organizācijas šobrīd virza visu kultūras procesu. Tajās rodas inovatīvi kultūras projekti, jaunā māksla. Tās strādā čakli, ir vitālas, inovatīvas. Diemžēl krīzes situācijā šis sektors visā Eiropā ir visapdraudētākais, un, protams, mazas valstis cieš daudz smagāk nekā lielās.
Jūs maksājat par iepriekšējo valdību un iepriekšējo kultūras ministru oportūnismu. Kultūras ministru divdesmit gados jums bijis daudz, bet neviens neuzdrošinājās kultūras sistēmai ķerties klāt radikāli. Pirms pieciem gadiem es Jūrmalā kopā ar divdesmit pieciem speciālistiem pavadīju intensīvu nedēļas nogali, pārrunājot kultūras politikas stratēģijas, dažādas sistēmas. Mēs vienojāmies, atlika tikai piedāvājumu prezentēt ministrei un spēlētājiem kultūras jomā. Tā bija svētdiena. Otrdien krita valdība, un Helēna Demakova visus plānus ieslēdza atvilktnē. Uzsvars kultūrā vairs netika likts uz reformām, bet uz nacionālu kultūru, nacionālām institūcijām un būvlaukumiem.
Ko jūs ierosinājāt? Jaunu struktūru?
Nē, struktūra jau eksistē - nevalstisko organizāciju asociācija. Mēs strādājām pie tā, kā iesaistīties lēmumu pieņemšanā, kā stiprināt nevalstiskās organizācijas, tai skaitā radot jaunas sadarbības iespējas. Ja ir spēcīga platforma lobijam, tad iesaistīties sabiedriskajos procesos nevajadzētu būt problēmai.
Ko šādas izmaiņas nozīmētu kultūras struktūrai kopumā Latvijā?
Es toreiz strādāju kopā ar nevalstiskajām organizācijām, bet, protams, pieskārāmies arī jautājumam par valsts dotētajām kultūras institūcijām. Kopā ar ministrijas cilvēkiem bijām nonākuši pie izpratnes, ka dotācijās nevajadzētu pretnostatīt sabiedriskās un nevalstiskās institūcijas. Dotācija jāsadala nevis institūcijām, bet mērķiem. Tiesības uz dotāciju jums dod nevis jūsu institūcijas statuss, bet gan tas, ko jūs darāt. Šodien, manuprāt, sabiedriskās kultūras institūcijas, kas cietušas, samazinoties valsts dotācijai, stāv krustcelēs. Vai nu tās nogrims, kļūs marginālas, vai arī - valdība tās reformēs. Skaidrs, ka pašas tās nemainīsies. To esmu pieredzējis arī citās postpadomju valstīs - no padomju laikiem pārmantotās kultūras institūcijas izrāda pretestību pārmaiņām. Kaut arī pašas bieži ir disorientētas, apjukušas, komercializējas. Latvijas kultūras politikas mērķim, tātad Kultūras ministrijas mērķim, būtu jābūt nevis atrast veidus, kā institūcijām maksāt naudu, bet gan - kā izmainīt institūciju struktūru un domāšanas veidu.
Ierosinājums visai radikāls. Ne tikai tāpēc, ka pēc būtības nozares struktūra tiek salauzta pilnībā, bet arī tāpēc, ka tas ir laikietilpīgs un dārgs pasākums.
Jā, bet kādas tad ir alternatīvas? Tā, kā līdz šim, turpināties nevar. Esošajām kultūras institūcijām dotācija tiek samazināta par 20, 30, 40%. Kas ar tām notiks? Tās kļūs par gulētājiem, iekapsulēsies, gaidot, lai skarbā ziema paiet.
Jūs esat teātra speciālists, bet galu galā situācija jau ir tāda pati arī mākslā, mūzikā utt. Ja organizācijai ir ēka, kas jāuztur, tas nozīmē, ka valsts dotācija tik un tā ir nepieciešama. Ja dotācijas nav, tas nozīmē, ka organizācijas faktiski tiek likvidētas.
Jautājums nav par to, vai dotācijai jābūt. Protams, ka jābūt. Bet - kāpēc, kādam mērķim? Kādi ir kritēriji? Tas ir pirmais jautājums, uz ko jāatbild. Tikai tad jālemj, cik daudz dot. Dažās valstīs piešķirs vairāk, dažās mazāk - tas atkarīgs no valsts bagātības. Bet nav noliedzams, ka visā Eiropā mēs redzam anahronistisku pieeju teātra iestudējumu veidošanā. Pirms ierašanās Rīgā biju Stokholmā jaunajā Ingmara Bergmana festivālā Dramaten. Referēju par jautājumu - vai komerciālajam teātrim ir nākotne. Esmu dzirdējis, ka sabiedriskais, valsts dotētais teātris ir vērtība par sevi, ka tas iemieso tautas vērtības, ka par teātri nav jāuztraucas, jo tas tiks ar sevi galā pats… Piekrītu, bet par sabiedrisko teātri tomēr ir jāuztraucas. Jā, tā ir sabiedriskas nozīmes vērtība, institūts, kas pārstāv un iemieso demokrātiskas vērtības sabiedrībā. Un tieši tāpēc to teātru, kas Austrumeiropā saglabājušies kā padomju laika mantojums, direktoriem priekšā stāv ļoti svarīgas izvēles un pārmaiņas, ko, iespējams, daļa teātru nepārdzīvos. Jo teātra mākslā, lai būtu kādas pārmaiņas, nepietiek reorganizēt vienu institūciju. Lai kaut kas mainītos, nepieciešams reformēt visu sistēmu.
Manuprāt, valsts finansējums ir jāpiešķir radošumam, programmu veidošanai, mobilitātei, jaunu talantu apmācībai, teātra vēstures, izglītības programmu atbalstam un darbam skatītāju piesaistīšanā. Tā ir ļoti sarežģīta sistēma un, jā, izmaksā ļoti dārgi. Bet nav nekādas jēgas attīstīt tikai vienu teātri, vienu trupu, vienu festivālu. Tas ir arī jautājums par fiskālo demokrātiju. Arī mazpilsētās, laukos dzīvojoši cilvēki maksā nodokļus, un viņiem pienākas kvalitatīvs, dažāds un patstāvīgs kultūras produktu piedāvājums. Ļaut, lai kultūras vidē dominē komerciālie projekti, te nav risinājums.
Kas novērtē, kāda ir piedāvājuma kvalitāte?
Piešķirot naudu kultūrai, nereti saka - piešķiram, ņemot vērā kvalitātes kritērijus. Bet «kvalitāte» šodien ir jēdziens, kurā katrs var ielikt, kādu tikai saturu vēlas. Tāpēc labākajā gadījumā tam vajadzētu būt nozares speciālistu lēmumam. Viņi lemtu par dotāciju, izvērtējot iepriekšējos darbus un nākotnes projekta kvalitāti. Tad «kvalitāte» ir intersubjektīva vienošanās, kas ņem vērā arī proporciju starp ieguldījumu un sagaidāmo rezultātu. Teiksim, ja jūs ieguldāt miljonu latu, ko dabūsiet atpakaļ.
Un man liekas, ka dotācijai vajadzētu būt arī papildu kritērijiem. Piemēram, tas, cik lielā mērā dotācijas saņēmējs gatavs sadarboties ar citiem kultūras spēlētājiem - gan vietējā līmenī, gan starptautiski. Otrs kritērijs varētu būt mobilitāte. Vai esat gatavi braukt uz mazpilsētām, ārzemēm, piedalīties festivālos? Trešais - starpkultūru sadarbības stiprināšana. Ir ratificēta UNESCO kultūras daudzveidības harta utt., bet kā jūs tās principus atspoguļojat kultūras politikā? Varbūt vajag tos iekļaut dotācijas sadalē.
Latvijas situācijā viens no jautājumiem allaž ir - atbalstīt Latvijas vai latviešu kultūru.
Latvijas. Tā ir mana stingra pārliecība. Jūsu pilsoņi, kas nav latvieši pēc etniskās izcelsmes, jūtas izstumti. Viņi jūtas kā otrās šķiras pilsoņi, un tas neveicina jūsu valsts stabilitāti un harmonisku attīstību. Es, protams, runāju kā bijušais dienvidslāvs. Jau divdesmit gadus dzīvoju Amsterdamā, bet kādreiz dzīvoju šajā vairs neeksistējošajā valstī, kas sabruka, jo nebija spējīga tikt galā ar vienlaikus uznirstošajiem, savstarpēji konkurējošajiem nacionālajiem projektiem. Un tas bija ļoti vardarbīgs process, tāpēc, protams, es runāju kā cilvēks, kas personiski izjūt zaudējumu.
Mēs runājam par to, ko ministrijai vajadzētu darīt. Vai ministrija, jūsuprāt, ir ieinteresēta pārmaiņās?
Daži pārstāvji seminārā sēdēja. Pirmajā daļā.
Ko nevalstiskās organizācijas var darīt, ja KM nav ieinteresēta?
Izveidot lobiju, kas konkrētus stratēģiskus ierosinājumus iebaro sabiedrībai, medijiem... Nedomāju, ka Kultūras ministrija šobrīd saprot, ko tai vajadzētu darīt, tāpēc kultūras operatoriem jāstrādā kopā. Protams, jācenšas nevis iznīcināt, bet padarīt spēcīgākas esošās kultūras vērtības. Ja tas netiks darīts, pirmkārt, institūcijās naudas trūkuma dēļ vienkārši izcelsies panika. Otrkārt, palielināsies telpa komerciālai kultūrai un sašaurināsies sabiedriskās kultūras niša. Komerciālā kultūra nenodrošina kvalitāti un daudzveidību. Tā eksistē viena iemesla dēļ - lai pelnītu.
Ko valstij vajadzētu dotēt, ko atstāt nevalstisko organizāciju ziņā?
Valstij vajadzētu dotēt nevalstiskās organizācijas. Valsts nedrīkstētu iesaistīties komerckultūras tirgū citādi, kā vien apliekot to ar nodokļiem. Man nav pārliecības, ka šeit tā notiek.
Nedomāju, ka Latvijā kultūra no komerciālās kultūras vispār tiek nodalīta.
To ir svarīgi izdarīt. Ir milzīga atšķirība starp bezpeļņas kultūras organizācijām, nevalstiskajām organizācijām un komerciāliem uzņēmumiem. Vissliktākais, kas var notikt - ja valsts dotāciju saņemošas sabiedriskās organizācijas uzvedas kā uzņēmēji. Ja tā notiek, sabiedrībai jāizdara spiediens uz ministriju, lai atņem dotāciju. Ja sabiedrības apmaksāts teātris kļūst par platformu komerciālajai mākslai, jānoņem dotācija vai jāpanāk, ka tiek mainīta repertuāra politika. Citādi tas ir pat Eiropas Savienības principu pārkāpums - valsts nedrīkst kropļot tirgu. Ja sabiedrībai interesē komercteātris, labi. Valstij gar to nav daļas. Tirgus noregulēs. Valstij jārūpējas par inovācijām, eksperimentiem, jauno mākslu, sarežģītiem un daudzslāņainiem darbiem. Tas, kas patīk visiem, galu galā ir arī pārdodams visiem. Dotācijas mērķis ir nodrošināt dažādību, inovāciju, pieejamību un kultūras decentralizāciju.