Šoreiz Ingas noslēpumainajās gleznās daudz konkrētības - vairākkārt parādās vīrietis ar bārdu, balts sievietes kakls uz tumša fona kā tāda šaha figūriņa. Iepriekšējās izstādes nosaukums bija Neuzrakstīts. Šoreiz uzrakstījušies arī nosaukumi - kā stūres pastiprinātājs ceļā pie gleznu satura. Galeriste stāstīja, ka «aiz» katras gleznas esot kāds ļoti privāts mākslinieces stāsts. Tomēr man ir interesanti skatīties un rakstīt, zinot tikai to, kas paredzēts plašākai publikai. Konkrētie stāsti paliek aizkulisēs, šaipus ir tikai mājieni nosaukumos un analītiski interpretējoša anotācija. Tajā mākslas zinātniece Iliana Veinberga raksta: «Varbūt reizēm glezniecība var izrādīties parocīgāks izziņas rīks nekā valoda.» Skaidrs, ka tā arī ir, jo kā gan citādi varētu izpaust to, ko nevar vārdos, kas it kā šķiet plašāk pieejami un saprotami. Te arī otrs iemesls, kāpēc skatīties labu mākslu, proti, tā ir iespēja vai nu uzzināt, vai atcerēties, ka vispār ir kas tāds, ko nevar pateikt, bet var, piemēram, uzgleznot.
Piemēram, kā citādi varētu «dabūt ārā» to, ko «saka» tumši, tumši zilie gleznās Smaktuve, Vadātājs II un Aiz sienas, Tuvie basi. Katras gleznas robežās un sadarbībā ar citām krāsām rodas citas noskaņas, bet galveno - sērīgi, dziļdomīgi, bezdibenīgi plūstošo… Redziet, kādi neveikli mani vārdošanas pūliņi. Vai arī vēl viena Ingas gleznās raksturīga krāsu attiecība - gaišs zilganzaļizils ar aprikožu un ķieģeļu krustojumu, brūnirozā dažādās attiecībās. Nosaukumi palīdzēs paskaidrot - šai izstādē raksturīgais salikums piedalās, piemēram, gleznā Maigums, tieši maigumu arī rādot. Atgriežoties pie anotācijas domas par visādu valodu robežām un kompetencēm, varētu jautāt - varbūt kādam ir zināms veids, kā maigumu uzrakstīt? Nevis teikt vai rakstīt «maigums», bet pateikt vai uzrakstīt konkrētu maigumu - pret kādu situāciju, personu vai vienkārši nezin no kurienes radušos noskaņojumu.
Nezinu vairs pēkšņi, cik lielā mērā tas, par ko te rakstu, attiecas tieši uz Ingu Melderi, cik vispār uz tā saukto labo glezniecību. Tomēr viņas gleznas liek par to domāt vai, citiem vārdiem, ļauj noticēt, ka tas, ka viņa glezno, nav tāpat vien. Ja skatoties un skatoties tā arī netop skaidrs, ko māksliniece gribējusi ar to teikt, vismaz atceramies, ka vispār taču ir tāds uztveres instruments kā intuīcija. Ar to kā ar izmeklējošu lāzeru varam pa gleznu dzīt pēdas savas saprašanas un sajušanas robežām. Vēl viens labs iemesls skatīties izstādi - mēģināt uzzināt vai atsvaidzināt atmiņā, kas tā intuīcija tāda ir un ko ar to dara. Var, protams, arī norūkt, ka īstā dzīve ir bezdarbs, emigrējošie tautieši un trūkums laukos un ka māksla, kas neļauj relaksēti baudīt un veldzēties skaistumā, ir lieks apgrūtinājums. Piezagusies didaktika pārsteidz mani pašu, bet ko lai dara, ka laba māksla mūs uzrunā personiski.
«Un, lai arī rakstīts vārds vai runā uzturēts arguments nav šīs mākslinieces galvenā interese, tomēr ar savu mākslu viņa ļoti labi spēj iedot ietvaru tai domāšanas teritorijai, kurā darbojas, nosargāt sevis spraustās robežas un pateikt tieši tik daudz, cik vēlas, un, ja kāds grasās pārkāpt novilkto līniju, neitralizēt to ar trāpīgas ironijas devu, ar izaicinošu joku norādot, ka jūs, skatītāj, nu jau grasāties kļūt pārāk oficiozs,» - rakstīts anotācijā. Šī, manuprāt, ir galvenā «lieta», kas atšķir Ingas Melderes izstādi no turpat vienlaikus izstādītajiem Helēnas Heinrihsones akvareļiem. Proti, Inga paredz tos ironiskos «čurikus» kā norādi, ka nav ko līst par dziļu tais gleznās. Helēnas Heinrihsones darbos nav nekādu sakrustotu pirkstu aiz muguras, nav pēdiņu un minstināšanās - «viens solis uz priekšu, divi atpakaļ» garā. Heinrihsones vitalitāte un enerģija visus sižetus un tā sauktos gleznieciskos uzdevumus (tikko intervijā Kultūras Dienai Ieva Iltnere šai sakarā teica, ka uzdevums ir uzgleznot uz audekla to gleznu, kas ir galvā) paveic bez atkāpēm, pielaidēm un šaubām. Tā vismaz izskatās. Varbūt tā ir drosme un pašpaļāvība, kas rodas ilgākas veiksmīgas pieredzes laikā. Īsāk sakot, divas labas izstādes vienā galerijā!
Ingas Melderes izstāde Nobīde un Helēnas Heinrihsones izstāde Akvarelis galerijā Māksla XO skatāmas līdz 27. augustam.