A/s Latvijas kuģniecība meitas kompānijā LSC Shipmanagement viņš kopš šīgada pavasara kā flotes intendants pārrauga veselus septiņus ķīmijas, naftas un naftas produktu pārvadāšanas kuģus, kamēr kapteiņa atbildība ir tikai viens konkrētā reisa kuģis. Krastā strādājot, brīvā laika Aleksejam kļuvis mazāk, toties nu viņš katru dienu redz ģimeni - sievu un meitu -, kurai tētis vairs nav tikai pasvešs onkulis, kas mājās parādās palaikam, atved dāvanas un atkal pazūd uz vairākiem mēnešiem.
Paspēt līdz 30 gadiem
Kļūdams par jūrnieku, Aleksejs turpināja ģimenes tradīciju, lai gan mamma cerēja, ka dēls būs dakteris. Alekseja vectēvs bija kapteinis kara flotē, tēvs - kapteinis uz zvejas peldošajām bāzēm Spānijā, Mozambikā, bet vēlāk strādāja Latvijas Tirdzniecības flotē, ar kuģiem refrižeratoriem vezdams no siltajām zemēm banānus un mandarīnus. Tiesa, kapteiņa atbildības vietā viņš izvēlējās mierīgāko vecākā palīga amatu, taču Aleksejs gan apņēmās kļūt par kapteini, turklāt izdarīt to līdz 30 gadu vecumam. Izdevās 29 gados.
Aleksejs Latvijas Jūras akadēmijā ieguva diplomu kā inženieris kuģu vadīšanā, bet pie pirmās pieredzes uz kuģa tika jau pēc 1. kursa. Latvijas kuģniecība uz saviem kuģiem labprāt ņēma praksē akadēmijas kadetus, un Aleksejs nokļuva uz kuģa Ropaži. Kadeti ik dienu uz kuģa četras stundas strādāja un četras mācījās, un viņiem paveicās ar atsaucīgu kapteini - Roberts Šinkuls piekrita, ka kadeti strādā bez brīvdienām, toties, ienākot ostās, dabū brīvo laiku pilsētu apskatei. Katram kuģa stūrmanim un kapteiņa palīgam bija «piekabināts» savs praktikants, bet kapteinis ieviesa viņu rotāciju, tā ļaujot kadetiem īsā laikā iepazīt visdažādākos darba pienākumus. «Pirmā stūrēšana man bija jau pēc trim dienām, kā aizgājām no Rīgas, Dānijas šaurumā. Pēc tam jau stūrēju enkurošanas laikā, tad ar loci,» Aleksejs atminas.
Viņš stāsta, ka tolaik jaunajiem jūrniekiem darbs vairāk bija jāmeklē pašiem, atšķirībā no šodienas, kad darba devēji spējīgākos cenšas «izķert» jau akadēmijā. «Protams, darbaroku trūkums bija, bet pamatā bija vajadzīgi virsnieki, nevis kadeti. Bet kā lai kļūst par virsnieku, ja nav prakses uz kuģa?» Šī iemesla dēļ, lai pēc gada otrajā praksē tiktu uz jau iepazītā kuģa Ropaži, kur bija vieta, un tajā pašā Ziemeļu un Baltijas jūras reģionā, Aleksejs pat ātrāk nokārtoja starpeksāmenus akadēmijā. «Alga te varbūt nebija tik smuka, bet bija iespēja,» viņš saka.
Atceroties savu pirmo pieredzi jūrā, Aleksejs atzīst, ka, pat par spīti tēva un vectēva stāstiem par smago darbu uz kuģiem, mazliet bijis šoks, jo kuģa dzīves realitātē no jūras romantikas nav tikpat kā nekā. Lai gan - pavisam romantika nepazuda. «Tādus saulrietus un saullēktus krastā nevar redzēt.»
Nebūšu despots!
Lai gan Ropažu kapteinis Alekseju vēlāk aicināja darbā par trešo palīgu, šī iespēja palika neizmantota, jo tādā gadījumā mācībās būtu jāpāriet uz neklātieni, bet tas savukārt draudēja izvērsties studiju pamešanā par labu darbam. Tā vietā Aleksejs pabeidza akadēmiju, ieguva virsnieka diplomu un pēc kāda laika dabūja trešā palīga vietu uz cita Latvijas kuģniecības kuģa Inga. «Šis pirmais kontrakts bija pasmags, gāja ļoti grūti, pazaudēju 7 kg svara. Bija stingrs kapteinis, kas dresēja, bet paldies viņam - esmu tāds, kāds esmu, pateicoties arī viņam. Bet pēc šī kontrakta izlēmu, ka negribu iet visu mūžu jūrā un mācīšos tālāk kuģu vadības maģistrantūrā,» Aleksejs stāsta. Vecāki atbalstīja, palīdzēja apmaksāt pirmo semestri, bet pēc tam puisis jau saņēma mācību maksas atlaidi, jo piekrita akadēmijas piedāvājumam savu atvaļinājumu laikā strādāt par lektoru.
Pēc pāris gadiem Aleksejs uzkalpojās līdz kapteiņa otrā palīga postenim, bet, kad uz kuģa Kuldīga atbrīvojās vecākā palīga vieta, arī to piedāvāja viņam. Ar kapteini, strādājot kopā uz vairākiem kuģiem, Aleksejam izveidojās ļoti labs koleģiāls tandēms, un pēc dažiem gadiem ar viņa rekomendācijām Aleksejs pats kļuva par kapteini uz jaunuzbūvētā tankkuģa Krišjānis Valdemārs.
Darbs ar komandu Aleksejam padevās, viņš viegli atrada kopīgu valodu ar visiem. «Negribu sevi reklamēt, bet man stāstīja - kā dzird manu uzvārdu, visi grib ar mani uz kuģa strādāt. Protams, par to priecājos.» Iepriekš Aleksejs bija redzējis piemērus, kā, viņaprāt, kuģa kapteinim nevajag uzvesties, tāpēc viņš bija nolēmis, ka nebūs despotisks klaigātājs. «Zināma diktatūra uz kuģa, protams, ir, demokrātijas te nebūs, bet vajag ar cilvēkiem strādāt un ar viņiem runāt,» Aleksejs uzskata. Viņš padotajos ļoti novērtē centību, vēlmi labi pildīt savus pienākumus un mācīties ko jaunu, nevis tikai pelnīt naudu, tāpēc labprāt skaidroja, palīdzēja, dalījās savās zināšanās un pieredzē.
Kas kapteiņa darbā bija visgrūtākais? «Atbildība,» Aleksejs saka, ar to saprotot organizēšanu, darbu ar operatoriem, kravām, dokumentiem utt. «Iepriekš kā vecākais palīgs jau visu zināju, kas kurā brīdī notiek, bet kā kapteinis sākumā jutos - ak dievs, ko tālāk?! Uztraucos, bet, tiklīdz izveidoju savu sistēmu, kā ko darīt, kļuva vieglāk. Bailes rodas no nezināšanas,» Aleksejs stāsta un atzīst - tagad viņam liekoties, ka tieši kapteiņa darbs līdzšinējā pieredzē bijis visvienkāršākais. Starp saviem reisiem viņš uz dažiem kuģiem bija arī ostas kapteinis - tas novērtē un sagatavo kuģi pirms kravu pārvadāšanas drošības un kvalitātes inspekcijām. Tā bijusi vērtīga skola, kas vēlāk palīdzēja kļūt par intendantu.
Izvēlējās izaugsmi
Lai gan par flotes intendanta darbu Aleksejs iedomājās jau karjeras sākumā, strādājot par kapteini, tas uz laiku nešķita aktuāli - kapteinis pelna vairāk, turklāt uz kuģa ir galvenais, atšķirībā no intendanta, kas savā darbavietā ir viens no daudziem līdzīgajiem. Tomēr kapteiņa amats nozīmē izaugsmes griestus, kamēr flotes intendantam nākotnes attīstības iespējas ir krietni plašākas. Pēc sešiem kontraktiem Aleksejs to labi saprata, tāpēc atvaļinājuma laikā sāka «iesildīties» - piestrādāt par intendanta asistentu. LSC Shipmanagement tehniskajā pārraudzībā esošā flote aug - 16 kuģu vietā nu ir 20 -, un būs vēl, tāpēc radās papildu intendanta vakance, uz kuru Aleksejs pieteicās. Pirmos mēnešus gan gribējies atpakaļ jūrā, viņš smaida. Darbam krastā ir savi plusi un savi mīnusi. Slodze liela, darba laiks ar interneta palīdzību var izstiepties 24/7 garumā, toties nu Aleksejs vairāk ir kopā ar ģimeni.
Alekseja pienākumi ir sekot līdzi visam, kas notiek uz un ar septiņiem Latvijas kuģniecības tankkuģiem, palīdzēt to kapteiņiem risināt dažādus jautājumus, sagatavoties inspekcijām, piedalīties komandu komplektēšanā utt. Aleksejs ir noskaņojies turpināt profesionāli augt šajā uzņēmumā un Latvijā. «Ir iespējas arī šajā valstī kaut ko sasniegt, nevis braukt kaut kur, kur mani nepazīst un kur esmu viens no daudziem,» viņš saka par iespējām strādāt kādā ārzemju kuģniecības kompānijā. Nesen arī nopircis māju Pierīgas laukos, kur ļoti patīk, un brīvajā laikā pēc jūrnieka gaitām, kad apbraukta teju visa pasaule, Aleksejam ceļot vairs īsti negribas. Sieva gan reiz pajokojusi: «Varbūt nopērkam biļeti uz kruīza ceļojumu?»