Kad gāju no Saeimas, kur ievēlēja Valsts prezidentu, man pretī nāca jauns puisis, kurš nesa augstu paceltu Latvijas valsts karogu. Ieskatījies ciešāk, pamanīju karogam piestiprināto sēru lenti. Neviens nav miris, bet sajūta ir sērīga. Mirusi ir neizmantota iespēja. Tautas kalpi izlēma par Valda Zatlera aiziešanu un Andra Bērziņa ēras sākumu. Zatlera ēra droši būtu beigusies bez īpašiem notikumiem, ja vien ne 28. maijs, kad dzima jaunās iespējas ideja. Šī ideja īsā laikā kā dzirkstele pakulās aizdedzināja ilgi gruzdējušo sabiedriskās domas uguni, kas ir gatava nosvilināt pērno kūlu un visu, kas tajā atrodas.
Šīs uguns asumu un nežēlību uz savas ādas dabūja izjust arī jaunievēlētais prezidents. Domāju, viņš nebija sagatavojies ne žurnālistu asajiem jautājumiem, nedz pie Saeimas nama sanākušo ļaužu saucieniem, nodēvējot vēl amatā nestājušos valsts pirmo amatpersonu par «oligarhu prezidentu». Kā biznesa cilvēks viņš gaidīja, ka tiks vērtēts pēc padarītajiem darbiem, bet tauta ir nepacietīga vai precīzāk - cietusi par ilgu. Ideja un cerība to ir atmodinājusi, un pati tā nenoplaks. Tai ir jādod, ko tā prasa. Jaunais prezidents nav skaidri deklarējis savas vērtības un nostādnes, nav atbildējis uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Tomēr jāatzīst, ka pūlis pie likumdevēju nama šādu iespēju nedeva. Arī Andra Bērziņa simboliskais paraksts uz plakāta «Nost ar oligarhu varu» bļāvējus neapklusināja. Bērziņa drosmīgā un apņēmīgā došanās tautā pārsteidza jau tāpat satrauktos drošībniekus, bet ne protestētājus. Viņi nesaņēma to, ko gribēja, un viņi gribēja Zatleru.
Valsts prezidents ir ievēlēts, un jāļauj viņam strādāt, pierādīt darbā spēju rūpēties par tautas interesēm un tās aizstāvēt. Ideja par jauno iespēju nav mirusi. Tā turpinās dzīvot un veidoties. Vēl priekšā nobalsošana par Saeimas atlaišanu un ārkārtas Saeimas vēlēšanas, kas arī parādīs, uz ko esam spējīgi.