Grūti pirmie 3 mēneši
Jautāts, kāpēc izvēlējās vaļaspriekam dejošanu, nevis trenažierus vai svarus, Kaspars attrauc: «Ir jākustas, citādi tikai darbs-mājas, darbs-mājas. Gribu iet nevis platumā, bet šaurumā.» Ziemeļīrijā viņš ieradies 2010. gada 6. novembrī un kopš tā laika strādājis tajā pašā metālapstrādes kompānijā. Darbu piedāvājuši viņa draugi. «Divdesmit četru stundu laikā domas bija krustu šķērsu,» atceras Kaspars un pastāsta par savām bažām. Proti, nebija ne labu angļu valodas zināšanu, ne arī sertifikāta metinātāja profesijā. «Man draugi teica: nekas, lai tikai braucot šurpu,» atceras Kaspars. Latvijā strādājot, alga bijusi visnotaļ minimāla, turklāt algu arī pēdējos mēnešos kavēja un neizmaksāja. Sākums darbavietā Ziemeļīrijā gan bija grūts - Kaspars drīz vien sapratis, ka ar viņa Latvijas uzņēmumos apgūtajām zināšanām metināšanas arodā ir krietni par maz.
Sācis metināšanu apgūt no nulles punkta. «Pirmie trīs mēneši bija ļaunākie manā dzīvē. Bija jāpierod pie visa. Pat vēmiens nāca no tās sadzīves,» atceras Kaspars. Sākumā viņš dzīvoja mājā kopā ar vairākiem cilvēkiem. Metālapstrādes uzņēmumā viņš nu pelna samērā labu algu - 270 mārciņu nedēļā. «Varu atļauties sev ko nopirkt, varu arī nedaudz pafantazēt. Un zeķē naudu lieku,» saka Kaspars, ieskicējot, ka viņam ir tālejošāks plāns, taču to īsti neatklāj. «Laiks rādīs,» viņš saka. Atgriezties Latvijā nevēloties, jo šeit jau esot iedzīvojies, galvenais, ka šeit neesot jādomā - būs, nebūs alga un kāda būs.
Strādājot uzņēmumā Ziemeļīrijā, atklājis daudz laba, piemēram, darba drošību nevarot salīdzināt ar to, kāda redzēta Latvijā. Ziemeļīrijā viss esot augstākajā līmenī. Tiesa, reiz viņš nejauši darbā savainojies - viņam uz kājas uzkritis dzelzs gabals -, un tad viņš iepazinies arī ar vietējo medicīnas aprūpes sistēmu, kas viņu pamatīgi pārsteigusi. Aizbraucis uz poliklīniku, un mediķi uztaisījuši rentgenuzņēmumu. «Tur saka - nē, kāja nav salauzta, tikai sasista. Bet es taču redzu, ka kauls rentgenā pilnīgi citādi izskatās,» viņš atminas. Darbā noteikumi bijuši skaidri - neattaisnoti nenāksi uz darbu, nemaksāsim. Klibodams gājis uz darbu, kamēr sāpes pārgājušas.
Jautāts, kā Kaspars Ziemeļīrijā atpūšas, viņš atbild - ar latviešiem kopā vairāk vai mazāk turamies. Pēc darba vakaros uz krogiem gan parasti neejot. Kaspars pasmaida - tie pārāk ātri aizveras, taču sestdienās, svētdienās naktsklubus gan apmeklējot. Uz Latviju braucot atvaļinājuma laikā - paņemot, piemēram, trīs nedēļas, kurām tad sastāda veselu pasākumu plānu, kur dosies. Latvijā viņš ir arī Ziemassvētkos. Par nākotnes plāniem Kaspars saka - esot gluži pārliecināts, ka palikšot arī turpmāk dzīvot Ziemeļīrijā: «Gribas nopelnīt Eiropas pensiju. Dzīvot kā cilvēkam. Taču dzīvē jau viss kas var gadīties, dzīvoju kā vēja pūsmā.» Latvijas notikumiem viņš sekojot līdzi ik dienas - izejot cauri interneta portāliem.
Zinību nolūkos
Arī Karbunkuļa biedru Andri Miķelsonu (33) uz Īriju neatdzina trūkums, bet gan drīzāk personīgi iemesli. «Man gribējās dzīvē pārmaiņas, tās bija nepieciešamas, taču nebiju domājis, ka tās tik ļoti ieilgs,» viņš atzīst. Šurp viņš atbraucis, tikko robežas atvērušās - jau pirms astoņiem gadiem. Patlaban viņš strādā par šoferi iekšzemes pārvadājumos un, kā saka, uz Latviju braukt pagaidām noteikti negrasās. Viens no galvenajiem jautājumiem - nedrošība par algu.
Cits Karbunkuļa dalībnieks Uģis Daņiļēvičs (27) savukārt uz Īriju, Dublinu, nebrauca peļņā, bet gan zinību nolūkos - viņš studē doktorantūrā analītiskās ķīmijas specialitātē Dublinas pilsētas universitātē. Viņš šurp atbraucis jau 2008. gadā, faktiski līdzi savai kādreizējai kolēģei. «Man apmaksā studiju maksu, man te bija stipendija (1500 eiro mēnesī) un jātaisa pētnieciskais darbs,» īsi paskaidro Uģis. Taču darba devēji Īrijā prasot pieredzi lielās kompānijās, nevis akadēmisko pieredzi, kāda puisim ir visnotaļ laba. Tiesa, nu stipendija beigusies un jādomā par darba meklēšanu. Darba piedāvājumus viņš meklējot interneta portālos, tiesa, viņš cer atrast prioritāri darbu savā specialitātē - strādāt par ķīmiķi analītiķi kādā farmācijas kompānijā, nevis ātrajā ēdināšanā vai bārā. Viņš baiļojas, ka citādi cietīs viņa pētnieciskais darbs laboratorijā.
Uģis arī Dublinā painteresējies par darba meklētāja pabalsta saņemšanu: «Man nepiešķīra, jo es neesmu maksājis nodokļus, līdz ar to Īrijas valsts neesot manās interesēs. Kad es saku - bet es te atstāju visu savu stipendiju, atbalstu Īrijas ekonomiku.» Meklēt darbu Latvijā pagaidām viņš netaisoties, jo esot vēl jāpabeidz disertācijas rakstīšana. «Vajag grāmatas, avotus, un šeit universitātē ir ļoti laba bibliotēka, pieeja datubāzēm, kā nav Latvijā,» stāsta Uģis.