Gudrs retro dekoratīvisms
Vārda burtiskā nozīmē sīkpilsoņu it kā dzīvei līdzīgā rosība «Maskavas radio» modro intonāciju pavadījumā, un, kā šķiet, ne tikai - kādā toršera lampiņā iebūvēts mikrofons «ziņo, kur vajag». Te intīmais sen jau kļuvis publisks, lai gan uz kopējo ateju katrs komunalkas iemītnieks vienalga, lepni šad tad piedejodams, soļo ar «personīgo brilli» (poda koka vāka sastāvdaļu - simbola statusu ieguvušo «staļinlaiku komunālās kopdzīves» elementu). Iesākumā rādās, ka Nikolaja Erdmana bēdīgi slaveno lugu Pašnāvnieks (1928) DT viesrežisors Aleksandrs Morfovs kopā ar dekoratoru Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Ingu Krasovsku, lugas latviskotāju Evitu Mamaju un plašo (pāri 30) aktieru kopu iestudējuši Krievijā populārā nostalģiskā retro simpātiskajā, tomēr tikai dekoratīvajā manierē, kurā «mēs, brīvie ārzemnieki», varam, pirkstu grozot pie deniņiem, pabrīnīties - ak dieviņ tētiņ, vai tiešām ŠITĀ dzīvoja mūsu senči visā plašajā Padomju Savienībā - ekscentriski, bet ārprātīgi vienlaikus? Tomēr ar laiku saproti, ka radošās grupas lēmums līdz minimumam likvidēt atsauces uz politiskām aktualitātēm un «nekontrolējamām politiskām asociācijām» (Putina režīms - parodija par Staļina režīmu a la tie paši sovjetu vēži Krievijas kulītē) ir ne tikai pareizs, bet arī gudrs. Jo, pirmkārt, daudzcietusī Erdmana luga nav melna satīra par sistēmu - Erdmans tomēr nebija politiskais pašnāvnieks, bet gan tikai daiļrunīgs humorists, kurš sarakstījis absurdu komēdiju par «atsevišķiem mietpilsoniskās inteliģences uzskatu nobrukumiem NEP/jaunās ekonomiskās politikas laikā» un viegli pakritizējis PSRS valdošo «buržuāziskā» savtīguma kultu, un kurš, starp citu, pa pilnam uz savas ādas izbaudīja visus staļiniskā režīma radošo profesiju aprindu «pātagas/burkāna» stimulācijas paradoksus - vismaz pāris reižu saņēma Staļina prēmiju, barojās Kremļa specveikalos kā tipisks režīma nomenklatūras pārstāvis, saņēma tautas un vadoņu mīlestību par filmām Volga, Volga un Jautrie zēni un… tika «aizliegts» iestudēšanai/izdošanai - parasti jau ar «klusā telefona» jeb «Kremlī uzskata» maigajām metodēm (diemžēl te nav vietas izvērst patiešām interesantu kulturoloģisku tēmu par NEP politiku kā agrīnā, mežonīgā kapitālisma iedīgli, kas vieno 20.-30. gadus ar patlaban notiekošo patēriņa histēriju ne tikai «jaunkapitālistiskajā» Krievijā, arī Latvijā). Ir labi, ka izrāde neko/nevienu «neatmasko» un nekalpo kā banāla alūzija par «Krievijas šausmu» mesidžu. Kaut arī katram skatītājam skaidrs, ka «tā dzīvot nedrīkst».
«Sovjetisks zvērudārzs»
Finita la comedia drīzāk ir stāsts par «mazo cilvēku mazo drāmu», kas palēnām pārvēršas sirreālā murgā ar groteskas un melnā humora elementiem, kur dekoratīva nosacītība (stilizētā «padumjā Krievija») ir dozēta ar raksturu/tipāžu eksistenciālo konkrētību, - un katrs var ieraudzīt šajā traģikomiskajā «teātra spogulī» arī sevi. Ja vēlas. Izrāde viennozīmīgi noliedz - «šis absurds uz mani neattiecas», jo attiecas gan. Kā mazā cilvēka drāma, ko tik virtuozi, pirmo reizi pa vairākiem gadiem bez arogantās paštīksmināšanās, nospēlē DT premjers Artūrs Skrastiņš - viņa Podsekaļņikovs ir teju čapliniska mēroga formas spožs veikums, turklāt papildināts ar traģiskā klauna Bastera Kītona tik dzīvajām, cilvēcīgajām intonācijām (tiesa, absolūto smalkas groteskas formas pilnību demonstrē arī Lidijas Pupures Serafima, pavisam tuvu tādai ir arīdzan Jura Žagara, Ievas Pļavnieces, Arta Robežnieka un Laura Subatnieka kolorītie tipāži no «sovjetiskā zvērudārza», arī Dārta Danēviča godam iztur ugunskristības uz lielās skatuves arhigrūtajā nervu kamola Marijas lomā).
Ar gandarījumu redzams, ka Dailes teātrī pēc ilgāka laika Lielajā zālē tapis darbs, kurā jūtama ansambļa kopība un saspēle. No režisoriskā viedokļa I, «komunālais», cēliens vispār tuvu ideālam - perfekts ritms, asprātīgs mizanscenējums, precīzs simultāndarbību ritma izkārtojums ar viegliem dejiskiem «ielaidumiem». Finita la comedia aušīgums patiešām sasniedz superkomēdijas Jautrie zēni augstumus, kad šķiet - tūlīt, tūlīt kopā ar orķestri (lasi - izrādes pulksteņmehānismam līdzīgi funkcionējošam ansamblim) uz skatuves plūdīs lopu bars - daudzi taču atceras grotesko filmas ainu Krimas ballītē? Tikai Jautro zēnu vietā - šoreiz mazs simpātisks draņķis Podsekaļņikovs ar hroniski ieilgušu depresiju, slinks tipiņš, kurš mīl zvilnēt gultā, krist visiem uz nerviem un filosofēt par «neizdevušos dzīvi», līdz beidzot tam pasprūk tuviniekiem no komunalkas atklāt savu sapni - spēlēt dīvaino muzikālo reliktu - tubu - Lielajā teātrī, lai nopelnītu «seštūkstoš rubļu, es visu aprēķināju», un ar savu absurdo sapni «inficēt» visus komunalkas iemītniekus. Kas notiek tālāk, nedrīkst teikt.
Pateicoties Artūra Skrastiņa harismātiskajam talantam un meistarībai, Podsekaļņikovs nav vis satīriskā žurnāla Krokodīls personāžs, bet kaut kas daudz vairāk - cilvēkveidīgs radījums, kurš vienlaikus kaitina un sajūsmina, nervozē un izraisa patiesu žēlumu - viņā organiskā dabiskumā sadzīvo klīniska idiota grimases (un tas vēl ir izrādes Lielais jautājums, vai tās ir tikai grimases… jo varbūt nelietderīgs romantisms un protestēšanas lēkmes ir sociāla slimība, kas rodas no personības nespējas sevi realizēt kaut jel kādā veidā?) ar empātijas un cilvēciskuma recidīviem, kas Podsekaļņikovu ļauj uztvert nopietni. Lai kā mēs attiektos pret II cēliena ainu, kad sadzēries pašam sarīkotā «nelaiķa apstāvēšanas svinību» banketā Podsekaļņikovs saņem drosmi uz zvana uz Kremli, lai tur visus izlamātu un pateiktu «patiesību», jo, lūk, viņš ir pirmo reizi mūžā atbrīvojies no bailēm, būtībā šis farss ir nožēlojams - tāpat kā pats protestētājs Podsekaļņikovs. Drosmīgi ir tas, ka izrādes veidotāji Podsekaļņikovu necenšas iespiest «klusā disidenta» vai «pēkšņi brīvā pilsoņa varoņa» rāmjos, jo tāds šis tipāžs nemaz nav. Izrāde apliecina, ka «mazā cilvēka» Podsekaļņikova vietā var būt jebkurš no skatuves tipāžu galerijas - jo mazie cilvēki drosmīgi spēj tikai tricināt gaisu un vēlēties, lai viņu vietā varoņa - upurjēra - lomu uzņemas cits. Mirt par ideju ir viegli, ja tas nav jādara pašam. Protestēt un būt principiālam ir viegli, ja tas tevi privāti neapdraud. Iespējams, tās ir lielākās gudrības, kas pārliecinošā teātra valodā skan no Dailes skatuves. Un skan laikā.