Vēlēšanu rezultāti liecina, ka cilvēki ir nobalsojuši par stabilitāti, par to, lai varas groži arī turpmāk būtu pašreizējās koalīcijas rokās. Tātad būtu loģiski, ja nākamā valdība tiktu veidota ar domu, ka tā nostrādās visu 12. Saeimas pilnvaru laiku - četrus gadus. Rūpīgi sekojot līdzi politiskajiem procesiem, gan redzams, ka vismaz tā valdības konstrukcija, kas šobrīd top, minētajam kritērijam neatbilst. Noprotams, ka apzināti.
Vispirms jau daiļrunīgs ir fakts, ka līdzšinējā premjere atklāti apliecina, ka nav gatava palikt amatā vēl četrus gadus, un tūdaļ pat piekrīt, ka partijas to atkal virza augstajam amatam. Tātad - kārtējais kompromiss, ka ne uz ilgu. Otrām kārtām steiga, kādā jau panāktas būtiskākās vienošanās par jauno premjeru un ministriju pamatsadalījumu, kā arī vienprātība, ka daļa ministru paliks savā vietā, liek domāt, ka šobrīd primārais ir nodrošināt valdības darba nepārtrauktību un pēctecību drīzumā gaidāmās Latvijas prezidentūras ES Padomē dēļ. Līdz ar to lielā ietekmju dalīšana visdrīzāk atcelta uz vēlāku laiku, kas visiem varētu būt izdevīgi vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt, lai nu ar prezidentūru tiek galā tie, kas to gatavojuši. Otrkārt, vajadzīgs laiks, lai ar savām pēcvēlēšanu galvassāpēm tiek galā Vienotība - jāredz, kā beigsies Vidiņa-Zaķa konflikts, vai ietekmi partijā (un galvenais - Saeimas frakcijā) spēs saglabāt ārpus parlamenta palikusī Āboltiņa, kurš uzņemsies līdera lomu frakcijā un vai visi (tostarp savu spēli spēlējošie «olšteinieši») iekļausies komandā. Tas lielā mērā arī noteiks, kura būs galvenā noteicēja koalīcijā - Vienotība vai ZZS, kas šī gada laikā atkal atguvusi pašapziņu un sāk izrādīt pretenzijas uz līdera lomu. Jāsaprot arī, cik dzīvotspējīgas (vai drīzāk - «izirdināmas pa valdziņiem») ir abas jaunpienācējas - Reģionu apvienība un No sirds Latvijai. Treškārt, jāpiemeklē jauns pretendents premjera krēslam, ja reiz tagadējā valdības vadītāja pierunājama tikai īsiem periodiem. Kuluāros jau ilgstoši dzird pieminam par Vienotības biedru nupat kļuvušā Andra Piebalga vārdu, viņš pats tūdaļ pat vadīt valdību neesot gatavs, aizbildinoties ar ilgstošo prombūtni, taču, kā norāda Latvijas Avīze, iespējams nevēlas zaudēt ap 200 tūkstošiem lielo pabalstu, kas pienākas pēc darba Eiropas Komisijā. Pēc gada situācija būs mainījusies arī šajā ziņā.
Kā vērtēt šo «skrējienu īsās distancēs»? No vienas puses, tas nerada sajūtu par ilgstošu stabilitāti. No otras - ir saskatāmi arī vairāki plusi: saistībā ar prezidentūru ES Padomē riski tātad mazināti, ilgtermiņa valdība tiks veidota, kad partijas pašas ar sevi būs tikušas galā, un arī budžeta pieņemšana būs mazāk apdraudēta.