Sabiedriskās televīzijas Rīta panorāmā 17. novembrī Valsts prezidents ierasti apbūra ar domas skaidrību, atbildot uz jautājumu par valdības iespējamo «krišanu»: «Es nesaku, ka nevajag mainīt valdību, es saku, ka valdībai ir jāturpina strādāt.» Pati Straujuma, lai cik neticami tas skan, šajā pašā raidījumā par to pašu jautājumu izteicās saprotamāk. Valdības vadītāja samiernieciski bilda, ka viņa redz cienīgus kandidātus, kuri stātos viņas vietā, nosauca konkrētus uzvārdus, kas varētu liecināt, ka viņa savu došanos atpūtā sākusi aplūkot kā iespēju (nevis kārtējo reizi atgaiņājās ar «tas nav manā dienaskārtībā»). Cita lieta, ka Straujumas nosauktie cilvēki - ārlietu un iekšlietu ministrs, Cēsu mērs - neliekas rūpīgi pārdomāti (jo īpaši Rinkēviča un Rozenberga gadījumā), savukārt zīmīgi, ka Straujuma nepieminēja Āboltiņu. Respektīvi, partijas līderes neminēšana varētu liecināt, ka īsti pamatu savai demisijai Straujuma neredz un šādu soli spert negatavojas.
Un, lai gan Vienotības vadība pamanījusies kārtīgi saplūkties ar koalīcijas partneri Nacionālo apvienību (NA) par NA agresīvāku retoriku patvēruma meklētāju kontekstā, jāšaubās, vai tas būs iemesls koalīcijas izjukšanai un valdības krišanai. Kaut vai tāpēc, ka «nacionāļi», kuri vismaz publiski pauž atbalstu tieši Straujumai, vajadzības gadījumā toņkārtu pieklusinās, un arī tāpēc, ka, ja koalīcijas sastāvdaļas (NA paliek) nemainās, racionāla iemesla pārbīdēm nav.
Vai tāpēc var teikt, ka pašreizējais Ministru kabinets pārdzīvos ne tikai budžeta projekta pieņemšanu 30. novembrī, bet arī turpinās darbu (protams, no sirds izmīcoties caur neizbēgamajām intrigām ap brīvo satiksmes ministra krēslu)? Nu, viens veids, kā status quo tomēr izjaukt, rīkojoties, ja tā var teikt, citā frontē - sašūpojot Saeimas spīkeres krēslu. Loģika ir vienkārša: «nacionāļi» šādā gadījumā uzskata koalīciju par izjukušu (arī diezgan loģiski), seko attiecīgi soļi, un rodas iespēja konstruēt publikai versiju, ka tieši NA, nevis pati Vienotība ir šo valdība gāzusi.
Neoficiāla informācija liecina, ka Latvijas Reģionu apvienība (LRA) savā strīdā ar Mūrnieci un viņas demisijas prasīšanā ieguvusi labvēļus arī ārpus pašas LRA un citu opozīcijas frakciju rindām, līdz ar to «pārsteidzošs», «negaidīts» utt. iznākums kaut kādiem balsojumiem «par Mūrnieci» (piemēram, viņas «lietas» nodošana Mandātu un ētikas komisijai) ir reāls.
Bet - NA ar šādu scenāriju rēķinās, un, kā saka, ir varianti - to skaitā, nesagāžot valdību. Līdz ar to konstruktīvāk, manuprāt, būtu izmaiņas (ja tādas nepieciešamas) - personālijas, atbildības jomu sadale - izrunāt, nevis mēģināt vienam otru apspēlēt. Būsim reālisti - savstarpējie aizvainojumi starp atsevišķiem koalīcijas politiķiem nekur nepazudīs un arī turpmāk būs, pieklājīgi izsakoties, improvizācijas, kas tracinās vienu vai otru partneri. Tāpat partijas turpinās mēģināt «pakāpties» uz dārgajiem kolēģiem. Tomēr shēmošana kā metode pragmatiski nav efektīva - tā aizņem neadekvāti daudz laika un apgrūtina atklātu sarunu, pat ja tā ir izlamāšanās.