Karteļi tiek uzskatīti par vissmagāko konkurences tiesību pārkāpuma veidu, un par tiem tiek piemēroti lieli naudas sodi, bet dažās valstīs (piemēram, Igaunijā, Apvienotajā Karalistē) iesaistītajām personām draud pat kriminālsods. Slepenas konkurentu vienošanās pacelt cenas, sadalīt tirgu vai ierobežot ražošanas apjomu ir izplatīta parādība, jo tādējādi var gūt tādu peļņu, it kā karteļa dalībnieks būtu monopolists. Tieši to panāk ar karteli - lai konkurenti savā starpā nekonkurētu. Turklāt prasmīgi organizētu un slēptu karteli grūti atklāt un pierādīt.
Par efektīvāko karteļu atklāšanas instrumentu uzskata tā dēvēto iecietības politiku jeb konkurences iestādes apņemšanos piešķirt karteļa dalībniekam naudas soda «atlaidi» līdz pat 100%, ja tas nodod savus līdzzinātājus un nodrošina iestādei pietiekamus pierādījumus pārkāpuma lēmuma pieņemšanai.
Iecietības politika, piemēram, ļāva Eiropas Komisijai (EK) 2007. gadā atklāt un ar vairāk nekā 990 miljonu eiro naudas sodu sodīt liftu un pacēlāju karteli starp Otis, KONE, Schindler un ThyssenKrupp grupām Beļģijā, Vācijā, Luksemburgā un Nīderlandē. Kartelis bija ildzis gandrīz 10 gadu, karteļa dalībnieki saskaņoja cenas, sadalīja tirgu, apmainījās ar konfidenciālu komercinformāciju un pamanījās apkrāpt arī EK, vienojoties par to, kurš un ar kādu cenu uzvarēs EK konkursos par liftu ierīkošanu EK ēkās. Lai slēptu karteli, dalībnieku pārstāvji satikās bāros un restorānos, devās uz laukiem un ārzemēm, kā arī izmantoja mobilo telefonu sarunu priekšapmaksas kartes. Karteļa nodrošinātā peļņa bija milzīga. Piemēram, Otis aprēķinājis, ka visas pasaules iedzīvotāju skaita ekvivalents izmanto Otis liftus, pacēlājus vai slīdošās kāpnes reizi deviņās dienās. Tomēr Otis ziņoja par karteli un saņēma pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda.
Iecietības politika darbojas arī kā preventīvs līdzeklis, jo ikvienu karteļa dalībnieku moka tā saucamā «cietumnieka dilemma» - atzīties pēc iespējas ātrāk un saņemt vieglāku sodu, jo līdzzinātāji var nodot, vai ciest klusu un cerēt, ka klusēs arī pārējie, tādējādi kopīgi izvairoties no soda. Karteļa dalībnieks nekad nevar būt drošs, vai kāds no partneriem jau negatavo iesniegumu konkurenci uzraugošajai iestādei, nefilmē tikšanās ar slēpto kameru un rūpīgi nekrāj visus dokumentus, uz kuriem rakstīts: «Iznīcināt tūlīt pēc izlasīšanas.»
Tomēr iecietības politikas efektivitātei ir arī būtiski ierobežojumi, jo, piemēram, ziņotājs nevar būt pārliecināts, ka būs pirmais un ka konkurences iestāde iesniegtos pierādījumus atzīs par pietiekamiem, lai piemērotu pilnīgu atbrīvojumu no soda. Tā vietā var nākties samierināties tikai ar 10% «atlaidi». Iecietības politika arī neatbrīvo no tādām potenciālām konkurences tiesību pārkāpuma sekām kā zaudējumu atlīdzināšanas prasības no cietušajiem klientiem, konkurentiem vai patērētājiem.
* zvērināta advokāte, Zvērinātu advokātu biroja Magnusson partnere