Tēvs Ludzas stacijā. «Es tur slikti uzvedos, tāpēc mani nosēdināja vagonā pie lodziņa. Un pēkšņi uz perona ieraudzīju tēvu, kuru veda konvojs. Sāku saukt - tēti, tēti! Viņš sadzirdēja,» stāsta A.Ruško. Tēvs pratis krievu valodu, tāpēc palūdzis vēl pievest pie lodziņa un pārmīt dažus vārdus ar ģimeni - sievu un divām meitām. Tā arī bija pēdējā reize, kad A.Ruško redzēja tēvu. Izsūtījumu piedzīvojušo bērnu skaits mērāms tūkstošos, un svētdien neliela daļa no viņiem - A.Ruško un vēl deviņi Sibīrijas bērni - dosies ceļā, lai vietās, kur pavadīja bērnību, uzstādītu piemiņas plāksnes deportācijās cietušajiem.
Bada sajūta
A.Ruško tēvam, Nautrēnu vidusskolas direktoram, neilgi pirms liktenīgā 14.jūnija bija iespēja bēgt, bet viņš uzskatīja, ka neko sliktu nav darījis, tāpēc palika Latvijā. Tomēr liktenis nebija ģimenei labvēlīgs un A.Ruško uz savas ādas izbaudījusi cilvēka dzīves trauslumu, «kā vienā naktī viss var mainīties».
Maziem bērniem tas nebija sāpīgs notikums, bet vissmagāk bijis pieaugušajiem pašos spēka gados. Viņiem dzīve salauzta, liekot piedzīvot ne tikai atšķirtību no dzimtenes un tuviniekiem, bet arī pazemojumus. A.Ruško mātei dodoties uz piecus kilometrus attālo kolhozu iemainīt drēbes pret pārtiku, nācās šķirties arī no tā, kas mugurā, un uz mājām visus piecus kilometrus noiet apakšveļā. A.Ruško atmiņā palikusi arī nemitīgā bada sajūta. Zupa vārīta no meža ķiplokiem un ūdens, licies ļoti garšīgi, ja tai pielikts arī kāds kartupelis. Vakariņās no kartupeļiem vārītas divas atsevišķas porcijas - kartupeļu mizas mammai un paši kartupeļi - bērniem.
A.Ruško ar labu vārdu piemin kādu dzelzceļnieku ģimeni, kura palīdzējusi izgādāt biļetes, lai A.Ruško ģimene 1947.gadā varētu atgriezties dzimtenē. Mājupceļš nebija gluds. «Kļūdas pēc man tika uzrādīts nepareizs dzimšanas gads. Vienmēr, kad nāca kontrole, mani slēpa kastēs, tomēr vienreiz mani uzgāja un mammu saņēma ciet,» stāsta A.Ruško. Tomēr ģimenei paveicies, tā braukusi vienā vagonā ar kādu ukraiņu pulkvedi, kuram sieviete ar diviem maziem bērniem atgādinājusi paša ģimeni, kura gāja bojā uzlidojumā kara laikā. Tāpēc viņš A.Ruško ģimeni uzdeva par savu un nokārtoja iespēju turpināt ceļu. «Līdz Maskavai viņš mūs pavadīja, aicināja mammu braukt uz Ukrainu, bet viņa brauca uz mājām. Jo mamma ļoti ilgi gaidīja tēvu. Tā viņai arī visa dzīve pagāja,» atminas A.Ruško. Viņas tēvs bija miris lēģerī jau neilgi pēc izsūtījuma, turklāt dokumenti liecina, ka pēc nāves viņš vēl tiesāts.
Izsūtīja vēlreiz
Tiesa, prieks par atgriešanos neilga vairāk kā trīs gadus. «Mamma jau strādāja par skolotāju Vidrižos un bija sieviešu kora diriģente. Pēc Dziesmu svētkiem atnāca un paņēma otrreiz Annas dienā. Tieši mamma arī Anna bija,» stāsta A.Ruško. Otro reizi - 1950.gada jūlijā - brauciens uz Sibīriju izvērtās vēl garāks nekā pirmais, jo ilga piecus mēnešus un notika vairākos etapos. Starplaikos bija jāmitinās cietumos. Un visur jāstiepj līdzi divas pakas ar Ļeņina un Staļina rakstiem, ko mātei Latvijā ieteikts ņemt līdzi. Otrajā izsūtījumā bijis vieglāk - jau varējuši kaut ko iegādāties veikalā, vasarās strādājot rūpnīcā, bērni spējuši nopelnīt apģērbam. Dzimtenē otrreiz A.Ruško atgriezās 1956.gadā pēc tam, kad Krasnojarskas pārtikas tehnikuma valsts eksāmena komisijas priekšsēdētājs iežēlojies un nokārtojis nosūtījumu strādāt uz Latviju.
Sibīrijas bērnu atgriešanās ideja radusies fonda Sibīrijas bērni dibinātājai un režisorei Dzintrai Gekai, kura pirms dažiem gadiem Igarkā mūžīgā sasaluma muzejā ieraudzīja vairākas piemiņas plāksnes, to skaitā represētajiem lietuviešiem un vaicājusi: «Kāpēc šeit nav nevienas piemiņas plāksnes latviešiem?» Muzejā atbildēts: «Brauciet un lieciet!» Tāpēc izplānots maršruts, kurā iekļauta piemiņas plāksnes uzstādīšana ne tikai Igarkā, bet arī Jeņiseiskā un Abanā, kā arī Ļesosibirskā, kur daļu no izsūtījuma pavadīja Astrīda Ruško.