Nāciju teātrī iestudētie Šukšina stāsti ir režisora A. Hermaņa debija krievu teātrī. Pirmizrāde notika Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra telpās pagājušā gada 22.novembrī. Izrāde tika pieteikta kā Maskavas teātra festivāla Jaunais Eiropas teātris (NET) jubilejas desmitgades centrālā izrāde. Jau sagatavošanas posmā, kamēr Hermanis ar radošo grupu attīrījās no premjerisma un dažādiem profesionāliem uzslāņojumiem, dodoties ekspedīcijā uz Vasīlija Šukšina dzimto Srostku ciematu Altajā, Maskavā ap šo ieceri valdīja kņada un ažiotāža. Informatīvi raksti, bet trupai atgriežoties - intervijas, intervijas, intervijas. Aprīlī Šukšina stāsti konkurēja ar Allas Borisovnas Pugačovas jubilejas koncertu Lužņikos. Pirmo reizi astoņpadsmit gadu ilgajā Kristāla Turandotas pastāvēšanas vēsturē viena izrāde saņēmusi trīs balvas - Šukšina stāsti atzīti par labāko izrādi, Čulpana Hamatova saņēma Turandotu par labāko sieviešu lomu, bet Jevgeņijs Mironovs - par labāko vīriešu lomu.
Aiz izrādes velkas dzīvo leģendu šlepe. Kā uz pirmizrādi ieradās Alla Pugačova ar meitu Kristīnu Orbakaiti un svītu, kā režisoram uz privāto mobilo telefonu piezvanījis bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un personīgi pateicies par dziļo aizkustinājumu, izsakot izbrīnu: «Kā tik jauns cilvēks spējis saprast par dzīvi tik svarīgas lietas.» Režisors bijis patīkami pārsteigts, bet ne vairāk: «Gorbačovs jau arī ir lauku zēns, tāpat kā Šukšins.» Maskava reaģēja ar emocionālu nokdaunu, noticot Mironova «mazā cilvēka» asarām. Arī visai snobiskie Maskavas kritiķi ļāva izkust savai sākotnējai skepsei un aizdomīgumam pret jauno Eiropas slavenību un nekautrējās atzīt, ka kolektīvi bija piemirsuši savu dziļi krievisko autoru Vasīliju Šukšinu no nesenajiem XX gs. 60./70.gadiem. Maskavas kritikas autoritāte Marina Davidova savā recenzijas nosaukumā visprecīzāk izsaka vispārējo atsauksmju patosu: «Viņš mūs piespiedīs dzimteni mīlēt.» Savukārt Dina Godere rakstīja: «Izrāde šķiet pavisam vienkārša un naiva. Tā iepatīkas uzreiz, un ir pat nedaudz kauns, ka tā tik ļoti patīk.» Un vēl, kas jāzina skatītājiem Rīgā. Šī patikšana nebūtu iespējama bez Monikas Pormales magnētiskajām lielformāta fotogrāfijām - Srostku ciematiņa iedzīvotāju ikonām līdzīgajiem portretiem.
Teātris.
Zelta maska
Šukšina stāsti
Dailes teātrī, 9., 10.X plkst.19