«Pašā Alsungā es negribētu, jo nezinu, cik ilgi tur šāds postenis vispār pastāvēs, un, ja nepiešķirs jaunu tehniku, mani iekšā nedabūs. Es negribētu komandēt vīrus ar tādu tehniku,» skaidro Hilārijs, kurš līdz Alsungas vidusskolas beigšanai bijis viens no aktīvākajiem novada jauniešiem.
Sākumā arī viņš bija īdētāju pulkā, kuri apgalvojuši, ka Alsungā no garlaicības varot nomirt. Tad sācis rosīties. Pieteicās par vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidentu un iedibināja jaunas tradīcijas skolā, izveidoja novada jauniešu organizāciju. Tā savulaik piedalījās arī sapulcēs, kas saistītas ar suitu kultūrtelpas uzņemšanu UNESCO aizsargājamo kultūrvērtību saimē, kā arī vienkārši aizpildīja jauniešu brīvo laiku, piemēram, ar kopīgiem filmu vakariem. Hilārijs bija dalībnieks vietējā vidējās paaudzes deju kolektīvā Suiti, vadīja pasākumus, spēlēja teātrī - kādā no Burdona festivāliem pat esot tēlojis grāfu Johanu Ulrihu fon Šverinu, kurš 1632. gadā ar sievu atgriezies Alšvangā un ar fanātisku degsmi nodevies sava novada iedzīvotāju pievēršanai katoļu ticībai.
Jaunietis, kura māte ir poliete, stāsta, ka ir katoļticīgs un kalpojot baznīcā. Tur, Suitijā, jo Rīgā «vēl nekur neesot iekūlies». «Katoļticība ir tas, kas visus sklandraušus, tautastērpus, burdonu un tā tālāk apvieno vienā raibā bumbā, ko sauc par suitiem,» uzskata Hilārijs. «Skolā kādreiz taisīja tādas papīra bumbas: paņem burtnīcas lapu, samīca, nospiež un tad aptin apkārt ar skoču. Lūk, šis skočs ir tā katoļu ticība. Ja to palaidīsi vaļā, bumba agrāk vai vēlāk sašķīdīs.» Vai suitu jaunieši ir naski baznīcā gājēji? «Mana vecuma cilvēki iet maz. Globalizācija dara savu - nauda, nauda, nauda, māja, mašīna. Cik klasē sanāca runāšana par ticības tēmām, bija tādi, kas teica: «Nu, Hilārij, ko tu te muldi - Da Vinči kods tev ir izskalojis smadzenes! Redzi, es eju un esmu brīvs, daru, ko gribu, un tas nekādas sekas neatstāj ne uz mani, ne uz vienu citu!» Rietumu bezatbildība...»
Esot Rīgā, ar kursabiedriem Hilārijs runā literārajā valodā, savukārt ar brāli vai paziņām no Alsungas - izloksnē. Tā pierasts kopš bērnības. Protams, dažkārt arī ar svešajiem gadās visādi. «Braucam tramvajā, saku kursabiedram, ka vajag kāpt ārā nopirkt rāceņus. Ko? Ā, sorry, kartupeļus!» Alsundznieks nekad neesot juties piesmiets savas izloksnes dēļ, drīzāk - bieži vien saskāries ar neviltotu interesi. «Kursa biedri jautā, vai brīvdienās palikšu Rīgā, varētu aiziet uz Vecrīgu. Nē, man jābrauc mājās. Kas tev tur mājās? Pagastsvētki. Kādi svētki? Miķeļsvētki. Izskaidroju, kas tur notiek un kāpēc,» stāsta Hilārijs un ir pārliecināts, ka cilvēku interese par tradīcijām un patikšana rodas tad, ja kāds uzņemas pastāstīt par tām.
«Esmu redzējis, kā suiti, kas jau labu laiku dzīvo citur, bet kādreiz paši ir šeit dziedājuši vai dejojuši, atbrauc ar attieksmi: «Vē, kaut kādas muļķības - kaut ko te padanco, pagrauž burkānu groziņus,» saka Hilārijs. Pats nav no tādiem. Ir temperamentīgs kā īsts suits un ciena tradīcijas.