Zīmīgi, ka itin visu šo izrāžu literārās inspirācijas avots ir «zudušo laiku» rakstnieku teksti - vai tā būtu Ventas Vīgantes padomju gadu populārā naivā ludziņa Palmas zaļo vienmēr, vai latvju romantiķu, jaunstrāvnieku un pirmās atmodas kultūrcensoņu darbi - Ingas Ābeles pārlieku svabadā klejojuma montāža Nacionālā teātra _Klasē_ vai Jāņa Poruka šedevrs stāsts _Kauja pie Knipskas_, kuru līdz formālai nepazīšanai, bet trāpīgi un asprātīgi Liepājas teātrim apmācīto Klaipēdas universitātes aktieru kursa studistu vajadzībām pārveidojusi literāte Krista Burāne. Vēl no svara, ka trīs izrādes par «skolas un dzīves skolas» tēmu ir literāri teatrālas montāžas - savveida atrakcijas, kurās, ja dikti grib, var samanīt postmodernisma kultūrsituācijas centienus kā nerātnu musturu lupatu deķītī caur pagātnes pubertālajām drāmām saskatīt tēzi - laiks jau gan rit, bet eksistenciālās «nobriešanas» problēmas paliek tās pašas. Var mēģināt rast jaunības maksimālisma dramatisma enerģijā lādētu kontrapunktu - vērtības, kas šķir/vieno tēvu un dēlu paaudzes. Var priecāties par iespēju ieraudzīt Latvijas teātra nākotni šķērsgriezumā - kā jaunu aktieru spēju un talantu uzmirdzējumus viņiem visērtākajā materiālā, tādā, kas skar pašu līdz kaulam pazīstamo, nesen izdzīvoto pieredzi - iespējams, būs mazāk falšuma.
Izrādes «rullē»
Kaut arī šī izrāžu trio mākslinieciskās kvalitātes atšķiras, nenoliedzams fakts: tās ir dzīvas, tās «rullē», uzrunā, pat ja kaitina, aizskar, pat ja sadusmo, liek reaģēt nevis ar suņa vēsu degunu, bet emocionāli tieši, nesaudzīgi, pat sāpīgi. Vismaz man. Un, protams, dabiskās ziņkāres faktors - kāda tad ir tā «svaigā teātru gaļa» - jaunie aktieri, potenciālie premjeri un prīmas (Liepājas, Skatuves un, jā, arī Dailes studijas gadījumos), kas - no racionālā pragmatisma viedokļa veroties - ienāk teātros pavisam ne mākslai labvēlīgākajā laikā. Publikas interese ir milzīga - diplomdarbu izrādes (Liepājā bez Poruka ir arī Divi Čehova joki, Dailē - pat četras izrādes) ir izpārdotas kā dažreiz «tas-katram-noteikti-jāredz» hiti. Un labi, ka tā - teātra noviču pieradināšana pie skatītāja elpošanas pakausī ir neatsverama profesionālā pieredze. Sevišķi Liepājas izrādes Kauja pie... gadījumā, kad visi sešpadsmit jaunieši mācību ikdienu pavada Lietuvā un, atļausit pasmaidīt, šī iemesla dēļ iemantojuši pat leišu akcentu un lietuviešu teātra skolai tradicionālo maķenīt izspīlēto emocionālo klaigāšanu! Vietas trūkuma dēļ neiedziļināšos diezgan dramatiskajā jautājumā par šo LKA un KU studentu likteni: rādās, ka visi jaunie dailēnieši būs bezdarbnieki, bet nākamgada absolventus Liepājā gaida juridiski vēl nesakārtota neziņa, gan ar pagaidām principiālu Liepājas pilsētas domes apsolījumu paturēt visu kursu teātrī.
Kauja pie... ir izrāde - akcija: vispirms, tā notiek reālajā dzīves telpā (Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolas septiņās vietās - ēdnīcā, klasē, tualetē, sporta ģērbtuvē, skolotāju istabā, sporta zālē, garderobē, jo tieši šajās rūmēs rit septiņas tipiskas skolas ikdienas epizodes). Teicami kostīmi (manuprāt, gatava nominācija Spēlmaņu naktij - Kristīne Vītola bezbudžeta apstākļos uzradījusi fantastiski modernu tautisko kiču - pārsmieties var!)
Izrādes uzbūves princips ir aizgūts no Baņutas Rubesas JRT pasen iestudētā Rondo - vairāki skatītāju pulciņi teātra gida - skolēnu vadībā pārvietojas pa skolu no epizodes uz epizodi, kas nozīmē, ka jaunajiem aktieriem vienas izrādes laikā nākas simultāni spēlēt, atkārtojot - tas ir labs profesionālais treniņš. Un lielā tuvplāna situācija: piemēram, ģērbtuvē vai tualetē skatītājs atrodas centimetra attālumā no vešalkas, uz kuras aktieri pakar savu skolas mantību, vai noļeksētā spoguļa, kurā kāds tēlotājs apmazgā sasvīdušo ģīmi; skatītāji tiek iesaistīti pāris skolas rituālos, turklāt tie ir jēgpilni, nevis formāla teātra atrakcija - imitācija, lai «publikai būtu ko ņemties» (klasē skatītājiem nākas vairākkārt svempties vien kājās no neērtajiem soliem uz literatūras učuka uzbrēcieniem - nu, tā parastā pazemošanas/kārtības dīdīšanas procedūra...).
Kādi tie jaunie?
Atzīšos, jaunie aktieri, kurus redzēju pirmo reizi, atstāj ļoti patīkamu iespaidu - tie, pirmkārt, ir ārkārtā interesanti tipāži (pirmā iepriecinošā doma - O.K., te nav neviena firmīga/standarta skaistuļa/skaistules, kuram glīts «feiss» būtu vienīgā bagātība; otrā - viņi ir kā radīti filmēšanai, jo tās sejas ir, nu, tādas jocīgas, kā franču jaunā viļņa vai Leo Karaksa filmās, es teiktu - šī «banda» atgādina drusku mežonīgus bosikus un viņu daudz pieredzējušās krutās draudzenes). Otrkārt, viņi (ar maziem izņēmumiem) godam iztur psiholoģiski visgrūtāko pārbaudījumu - šo «neķītro», mulsinošo, izģērbjošo tuvplānu. Turklāt atzīstami iejūtoties apstākļos, kas, kā jau no Poruka stāsta inspirēti, ir visai dramatiski. Proti - bez smieklīgiem ikdienas konfliktiem, skaidri nojaušams, ka klasē notikusi šķelšanās - vispirms visi kolektīvi iznesuši cauri kādu sev netīkamu skolotāju (tā gadās, demokrātija - tagad skolēnam ir vairāk tiesību nekā pedagogam), bet pēcāk izrādās, ka klasē bijis nodevējs - stukačs (iespējams, pat vairāki). Normāla izdzīvošanas spēle, kurā jau no bērnu dienām tiekam mācīti sociālās adaptācijas un mežonīgās konkurences apstākļiem. Daudz trāpīgu detaļu. Ņirgāšanās citam par citu, neizrunātas savstarpējās attiecības, cilvēciskuma bads, skolotāju un pašu liekulība, bezkaunīgu «padlību un podjobku» arsenāls, kas skar itin visus, bet arī, iespējams, pat kvēlas jūtas - vide, kura līdzīgi kāram sūklim gatava uztvert, iesūkt sevī (jūtīgajā, bieži ar bravūru maskētajā sirsniņā) un sāpīgi reaģēt uz visniecīgākajām psiholoģiskās tektonikas izmaiņām. Ļoti veiksmīga nenormatīvās leksikas izmantošana - lingvistiski neciešamākā un visprecīzākā, kāda šogad Latvijas teātros dzirdēta (aina tualetē vispār ir super! Tāpat kā mans favorīts pārliecinošas tēlošanas ziņā - Viktors Ellers; bez kādas kautrības uzslavas pelnījuši arī Edgars Ozoliņš, Kaspars Kārkliņš, Anete Berķe, Laura Jeruma un Ilze Būde).
Tomēr visvairāk jāslavē pasākuma diriģents Mārtiņš Eihe, jo ceļš, pa kuru virzās aktieri - trausli stilizēta dokumentālā drāma, kas šokē ar ticamo jūtīgo tuvplāna nekautrību - ir gan pedagoģiski korekts, gan publiku ierosinošs. Patiesībā tā ir augsta meistarība - šķietami neobligātas, tomēr dramaturģiski agresīvi uzlādētas dzīves epizodes savirknēt tā, lai dzimtu kāda visai skaudra izrādes pēcgarša: šis laiks nav labvēlīgs emocionāliem nīkuļiem, šis ir trula pūļa bīstamības laiks, kurā... katrs glābjas, kā nu var. Poruka dvēseliskie uzslāņojumi ir sapnis, kuram šie «bērniņi» nemaz nav gatavi. Un drāma jau tā, ka viņi, izrādes tēli, to pat neapzinās. Tādēļ beigu ainā, kad visi skatītāji un aktieri pulcējas sporta zālē, notiek tā kauja pie... Basketa bumba kā sunīšu spēlē vieglprātīgi lido pret šīs klases audzēkņiem, viņi ļimst, draugi apklāj biedrus palagiem - nogalināt pa īstam jau var arī ar sniega pikuci. Ne tikai ar vārdu bļaģ.