Vienīgie Eiropā
Saskaņā ar LIC apkopoto informāciju 2014. gada rudenī Latvijā reģistrēts vairāk nekā seši tūkstoši ar HIV inficētu pacientu, taču reālais inficēto skaits ir divas līdz trīs reizes lielāks, daļai cilvēku nemaz nenojaušot, ka ir inficēti, jo pirmie simptomi bieži vien atgādina saaukstēšanos vai gripu.
Taču tieši savlaicīga HIV neatklāšana un tādējādi novēlota ārstēšanās sākšana ir papildu faktors HIV izplatībai valstī. Kā Dienai paskaidroja LIC galvenā ārste profesore Baiba Rozentāle, HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas, nonākot organismā, lēnām sagrauj cilvēka imūno sistēmu. Pacienta rezistenci pret vīrusu var noteikt pēc šūnu imunitātes, ko organisms izmanto cīņai ar slimību.
«Normāls imūnās sistēmas šūnu skaits vesela cilvēka organismā ir 800 šūnu vienā kubikmilimetrā. 500 šūnu jau ir nozīmīgs samazinājums, taču pie 350 šūnām noteikti būtu jāsāk ārstēšana. Sākt ārstēšanu zem 200 šūnām ir tas pats, kas ārstēt pacientu situācijā, kad imūnās sistēmas šūnas jau ir gandrīz zudušas,» skaidro B. Rozentāle.
Taču tieši šāda situācija ir Latvijā - HIV pacientu ārstniecība tiek sākta vien tad, kad cilvēka organismā vienā kubikmilimetrā palicis vien 200 imūnās sistēmas šūnu. «Mēs šobrīd nevaram sākt savlaicīgu ārstēšanu, bet situācija ir tāda, ka mēs tāpat tērējam valsts naudu, ārstējot šiem pacientiem citas slimības, kuras nebūtu, ja ārstēšana tiktu sākta no 350 šūnām, kā tas ir citās Eiropas Savienības valstīs. Jo mēs ātrāk sāktu ārstēt inficētos cilvēkus, jo lielākam skaitam pacientu vīruss būtu zem nosakāmā sliekšņa, attiecīgi zem 10 vīruskopijām vienā kubikmilimetrā, un tajā brīdī viņi vairs nevarētu inficēt citus cilvēkus,» skaidro profesore.
Arī biedrības Apvienība HIV.LV valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Molokovskis Dienai norāda uz pētījumiem, kas liecina par to, ka, sākot savlaicīgu ārstēšanu, ievērojami var samazināt HIV izplatību. Pasaulē ir aizvien vairāk pāru, kur viens cilvēks ir inficēts ar HIV, bet otram šī vīrusa infekcija netiek nodota, jo norit veiksmīga ārstēšana. «Latvija ir palikusi kā vienīgā valsts no Kaukāza kalniem līdz Islandes šērām, kurā pat pusagrīni netiek sākta ārstēšana. Pie mums joprojām darbojas krīzes laikā izdotas rekomendācijas, ka paliekam pie tā paša standarta, kas bija vēl XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā,» atzīmē A. Molokovskis. Viņš gan pauž pateicību ārstiem, kuri meklē iespējas ārstēšanu sākt nedaudz ātrāk.
Vēlīnai terapijas sākšanai gan ir vēl kāds iemesls - cilvēki no tās arī atsakās. LIC infektoloģe Gunta Stūre uzskata, ka sabiedrībai ir diezgan izkropļota attieksme pret terapiju un cilvēki kopumā baidās no medikamentiem, uzskatot, ka ārstēšana ir kaitīga ar smagām blakusparādībām. Rezultātā cilvēki paši atsakās no ārstēšanas. Terapiju patlaban valstī saņem 1011 pacientu, un to 100% apmērā kompensē valsts, bet, tā kā HIV vīruss nav gaisa pilienu infekcija, kas var apdraudēt sabiedrību, piespiedu ārstēšana netiek izmantota. G. Stūre Dienai stāsta, ka pacienti vienkārši norāda, ka jūtas labi un neuzskata, ka zāles būtu nepieciešamas. Citi saslimušie savukārt atzīmē, ka ārstēsies vēlāk.
Seši miljoni
Veselības ministrijas arguments novēlotai ārstēšanas sākšanai gan nav pārsteidzošs - trūkst finanšu līdzekļu. Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) aprēķiniem, lai 2015. gadā nodrošinātu terapijas sākšanu, kad imūnās sistēmas šūnu skaits organismā ir zemāks par 350 vienā kubikmilimetrā, papildus nepieciešami 6,2 miljoni eiro.
Savukārt, lai 2016. gadā pacienti saņemtu ārstēšanas terapiju jau gadījumos, kad šūnu skaits ir zem 500, papildus nepieciešami 15,5 miljoni eiro. Tomēr, tā kā šādi līdzekļi nav paredzēti nākamā gada budžetā, ārstēšanu joprojām sāks vien ierobežotai pacientu grupai.
A. Molokovskis gan uzskata, ka valstī trūkst izpratnes, ka, ieguldot savlaicīgā HIV ārstēšanā, ieguvums ir arī valstij: «Problēma jāskatās kompleksi, ne tikai veselības aprūpes budžeta ietvaros, jāvērtē arī, cik darbadienu cilvēki zaudē, slimojot ar HIV pavadošajām slimībām, cik no viņiem kļūst par invalīdiem, kādus slimošanas un invaliditātes pabalstus viņi saņem, jo nebija nodrošināta ārstēšana. Vārdos visi saka, ka tieši veselībai jābūt prioritātei, bet darbos tas nekādi neparādās.»
Terapijas sākšanas kritēriju maiņa, pēc NVD teiktā, gan iekļauta veselības aprūpes Sabiedrības veselības pamatnostādņu 2014.-2020. gadam un Jauno politikas iniciatīvu 2015.- 2017. gadam prioritāšu sarakstā.