Attiecīgi šī rosība ap ST lielā mērā ir tikai vingrinājums demokrātijā, bet pēc būtības tas ir mēģinājums «pa sētas durvīm» piekļūt tam, no kā vēlētāji Daugavas racējus un ražošanas, prezidentūras, kontrolēšanas un sociāldemokrātijas entuziastus ir atšķīruši.
Nenoliedzot, ka pirmsvēlēšanu raidījumu un publikāciju platforma gandrīz visos medijos pirms šīm vēlēšanām varēja būt arī labāka (vairāk gan kvalitātes nekā kvantitātes nozīmē), tomēr bez kādas tiesas ir skaidrs, ka, sevišķi pirms vēlēšanām, jaunradītajām partijām ar politiku tā ir, kā ir. Tāpēc kašķēties ST būtu tas pēdējais, ko tām darīt. Varētu vēl spriest, ka klasiskām sociāldemokrātijas idejām pašlaik vienkārši nav tas labākais laiks. Par to liecina arī citviet Eiropā notiekošais, kur sociāldemokrātisku motīvu rosināti streiki un protesti valstīs ar krietni izkoptākām attiecīgās politikas tradīcijām nepanāk neko. Latvijas sociāldemokrātu sagrāvi starp citām lietām veicinājusi arī pie daža to vadītāja praktizētā uzkrītošā nesakritība starp partijas ideāliem un darbiem. Pārējiem gan ir jāsaprot, ka tas, kas viņu piedāvājumā tiešām bija politisks un programmatisks, nav izturējis pārbaudi. To pierāda arī PCTVL, ko par mazpazīstamu politisko spēku vis nenosauksi. Apvienība Saeimā neiekļuva arī ar visu masīvo vides reklāmu un regulāru līdzdalību dažādu formātu debatēs, un pāris lieku TV raidījumu tur neko nebūtu mainījuši.
Tiesa, jautājums konkrēti par sabiedrisko mediju daudzmaz proporcionālu pieejamību politiskajiem jaunpienācējiem ir principiāls, un neatkarīgi no ST reakcijas turpmāk to nāktos turēt prātā. Arī no mediju patērētāju viedokļa būtu vismaz interesanti, ja ne vairāk, ka tiktu publiski «matos salaists», piemēram, vides ministrs ar Daugavas racējiem.