Geritija un Gārdnera bataljons D-dienā izrādās forsējis krasta līniju vien tālab, lai atklātu jaunu vācu nocietinājumu priekšā. Vācieši, kuru skaitliskais pārspēks ir dubults, ir ierakušies piekalnes mežā. Ienaidnieku un Gārdnera bataljonu šķir purvs, ko kareivji sauc par Atraitņu fabriku. Šajā vietā vācieši notur pretspēku divas dienas un naktis, kamēr Geritija un Gārdnera bataljons cenšas ieņemt pretinieka pozīcijas. Cenzdamies sasniegt vāciešus, kas slēpjas aiz uguns un mīnmetēju šāviņu sienas, tie vairākkārt rāpjas pār purvu. Ikreiz, kad apkārt sāk sprāgt smagie šāviņi, viņi rauga iesprukt kādā no nedaudzajām alām, kas atrodas pārāk tālu cita no citas, lai spētu pasargāt visus. Kā vienības tēmētājs Gārdners ir izvirzīts pozīcijā 50 pēdu pārējiem priekšā un allaž ir tas, kas iegūst slēptuvi sev. Gārdnera aizņemtās alas ir vien tik lielas, lai atliktu vieta viņam, kālab šis glābiņš šķiet maģisks.
Tā ir nolemtības situācija, un tās bezcerīgumu Selindžers pasniedz ar kara dalībnieka autentiskumu. Lasītājs izjūt purva dvingu un caur konkrētiem tēliem aptver, kāda iznīcība valda aprakstītajā kaujā. Tā apbrīna arvien pieaug un iedvesmojas ar katru bezjēdzīgo, taču bez iebildēm veikto uzbrukumu vācu aizsarglīnijām. Šajā cīņā nav slavas, ir tikai vienības kaujinieku neatlaidības spēks un neprātīgā tiekšanās izdzīvot.
Kad Gārdners, kaujai turpinoties, cenšas paslēpties kādā no aizsega alām, viņam tur sāk pavīdēt rēgains kareivis ar brillēm un futūristisku ķiveri. Viņš atzīstas šajās vīzijās Geritijam, kurš pirmajā brīdī notur Gārdneru par jukušu. Sastapies ar fantomkareivi jau vairākkārt, Gārdners šokēts atklāj, ka redzētā parādība ir viņa paša vēl nedzimušais dēls Ērls. Šajā brīdī Gārdnera apziņa saļogās. Pārņemts ar domu, ka Ērls kaujas kādā nākotnes karā, viņš, cerēdams ar šo rīcību novērst nākotnes konfliktu, nolemj dēlu nogalināt. Geritijs, uzzinājis, ko Gārdners nolēmis darīt, ir uztraukts. Viņš nolemj ielēkt slēptuvē reizē un apdullināt viņu ar šautenes laidni, lai paglābtu viņa iedomu dēlu. Bet Geritiju no aizmugures ķer šrapnelis un vienā alā ar Gārdneru viņš vairs nenokļūst.
No šrapneļa cietušais Geritijs uzmostas kādā pludmalē uzslietā pagaidu hospitālī. Tur viņš sastop arī Gārdneru, kurš ir garīgi sabrucis. Nevēlēdamies palikt uz nestuvēm, Gārdners izmisīgi turas, pieķēries kādai smiltīs iedurtai kārtij. Viņa stāvokļa aprakstā Selindžers sasniedz virsotnes, ar ko vēlāk leposies viņa New Yorker akceptētie stāsti, proti, spēju sniegt daudzpakāpju vēsti un izteikt emocijas nedaudzos vienkāršos vārdos. Gārdneru, kura acīs jau ir nāve, vienā slimnīcas kreklā ieraugām pludmalē, pieķērušos kārtij, «iekrampējušos tajā tik cieši, it kā atrastos Koniailendā, kādā no tām atrakcijām, no kurām, neturēdamies cieši, vari nolidot un pāršķelt galvu».
Vērīgāk un varbūt atskatā paraugoties uz Geritija stāstu, atklājas, ka arī viņš - kaut mazāk nekā viņa draugs - tomēr cieš no kaujinieka noguruma.
(Turpinājums 22. janvāra numurā)