Tā nosaukums nācis no grieķu valodas, «basilicum» nozīmē ķēnišķīgs. Holandē un Flandrijā tautas valodā to arī dēvē par ķēniņu zāli. Ir grieķu, Dženovas, Taizemes jeb svētais, purpurkrāsas lapu, meksikāņu, citrona, kanēļa, anīsa un citi baziliki. Spānijā saldais baziliks svaidzina gaisu virtuvēs un meičas to sprauž matos, jo tā smarža pievilinot jaunus vīriešus, tomēr, par spīti šādai popularitātei, to nekad nelieto tradicionālajos ēdienos. Taju virtuvē gan savējais baziliks ir plaši izplatīts. Taču tā īsti tas asociējas ar itāļu ēdieniem un pasaulslaveno Ligūrijas auksto mērci pesto.
Pesto jeb pestumu arī tagad Ligūrijas namos ēd katru dienu ar plāniem, kraukšķīgiem plāceņiem. Mērce cēlusies no vajadzības saglabāt ziemai lielisko, bet ātri vīstošo zālīti, un tai nosaukumu devis ne baziliks, bet «piesta», kurā saberž mērces sastāvdaļas. Latviski vārds piesta arī tikpat sens, tam tā pati sakne, kas latīniski, itāliski, krieviski, citās valodās. Tātad pesto var būt jebkas, kas stampāts piestā. Oriģinālajā variantā: marmora piestā ar koka stampiņu jeb piestalu sagrūž Dženovas bazilika lapiņas ar kalorijām bagātajiem pīniju riekstiņiem un pikanto Sardīnijas aitu sieru jeb pecorino sardo, ko dabū no draudzīgās Sardīnijas pāri pār jūras līci, kā arī vitamīnu pārpilnajām ķiploku daiviņām. Tad lēnām lej klāt pirmā spieduma olīveļļu, ar ko tā lepojas ligūrieši, piemet jūras sāli un melnos piparus pēc garšas, burza, līdz iegūst pabiezas konsistences masu. Mērcē, kurā zvejnieki un jūrnieki mērca plāceņus, nu lieto pieejamākus cietos sierus, lētuma dēļ - citas eļļas un valriekstus, kuļ mikserī vai blenderī (kas jaunavīgo olīveļļu var padarīt rūgtu). Provansā ir līdzīga mērce bez riekstiņiem. Receptē no Vācijas pesto gatavots no jaunām redīsu lapiņām ar lazdu riekstiem un aukstā spieduma rapšu eļļu, un atsauksmes ir cildinošas. Ir piparmētru, erukas, kressalātu, zaļo zirnīšu, koriandra, pētersīļu, skābeņu, nātru pesto. Tomēr man tieši bazilika garša ir svarīga. Tā piestāv omletēm, biezpienam un svaigajiem sieriem, teiksim, mocarellai, svaigu tomātu ēdieniem vispār, miltu ēdieniem vispār - maizei, picai Margarita ar mocarellu, tomātiem un baziliku, makaroniem, lazanjai, ravioli. Pat pirktie pelmeņi ar baziliku maina garšu. Pesto liek dārzeņu zupā, pie aukstas vistas un liellopa gaļas, rīsu ēdieniem, salātlapām, vārītiem vai krāsnī ceptiem sīkkartupelīšiem, pupām, jūras veltēm, zivīm.
Un vēl ir viens pesto, kas man ir īpašs, - Neles pesto. Nellija ir īpaša man, jo ir mana Daugavpils draudzene kopš maniem pieciem gadiem, viņa ir īpaša Latvijā, jo šogad atlaista no darba un saņēmusi kompensāciju gandrīz četru gadu algas apmērā, viņa ir īpaša pasaulē, jo izgudrojusi vieglo šampinjonu pesto. Šajā mērcē ir daudz bazilika un svaigu šampinjonu, mazliet ķiploku un eļļas, sāls un piparu. Iegūtās vieglās putas var ēst un ēst ar pelēko vai balto maizi, taču var tāpat kā citus pesto. Un kā vēl var! Ar pūkainu baziliskumu. Man šodien sākas atvaļinājums pie Daugavas, pie Neles. Un Uldim tūlīt iznāks viņa tulkotais Kipras turku dzejnieka krājums, kam jau uz apvāka Dzejolis, kas smaržo pēc bazilikiem.