Vizuāli efektīgi
Nelaime tāda, ka viss iestudētāju radošais spēks izšķīdis vizuāli efektīgās ainās un pūlēs «turēt rumpi», ko gan tiešā, gan pārnestā nozīmē iespīlē M.Gruzdova, tā vien liekas, ekstravagantā kaprīze izrādi veidot kā versiju par laukuma teātri - bufonādes un klaunādes estētikā (Kostēra romānā ir biežas atsauces uz tirgus laukuma teātri, tā ka, iespējams, impulss nācis no pirmavota). Darbs ieguldīts liels. Jaunie aktieri iemācījušies žonglēt un mest kūleņus uz batuta. Efektīgie Kristīnes Pasternakas tērpi ar polsterējumiem, parūkām, īsbiksēm un biezi trieptu grimu, kas līdz ar barokāli krāšņajām, bet mūsdienīgajām parūkām faktiski kalpo kā maska, Reiņa Suhanova lakoniskā, no dēļiem sanaglotā scenogrāfija ar brīnišķīgu gaismu partitūru un jaunā aktiera Kristapa Rasima piemeklētā mūzika atstāj pamatīgu nospiedumu jutekliskajā - redzes un dzirdes - atmiņā. Tomēr līdz Roberta Vilsona izrāžu vizualitātes triumfam tas viss neaizvelk, jo nekļūst arī par pašmērķi - izrāde nav tik perfekta un izskaitļota.
Bez virtozitātes
Gan klaunāde, gan delartiskā komēdija, kuras paņēmieni tiek izmantoti, paredz virtuozu improvizācijas pielietojumu. Tā pietrūkst Tilā - vai aktieri lēkā, žonglē vai staigā uz koka kājām, ainas šķiet sastindzinātas, kā speciāli veidotas, lai izdotos efektīgas bildes. Trūkst gaisa, viegluma, ko piešķir improvizācija un atraisītība, tāpēc daži aktieri savai maskai pieķērušies kā kruķiem un strādā kā perfektas, tomēr marionetes, piemēram, Ieva Pļavniece gan kā tiklā Kallikena, gan netiklā karaliene Marija, Baiba Neja kā brunete Anna, arī Rēzija Kalniņa kā jukusī Katalīna. Bieži citētais kultūrteorētiķis Teodors Adorno savā Estētikas teorijā klauna masku saista ar cilvēka dzīvniecisko pirmsākumu: klišeju, stereotipu un dažādu tabu ielenkumā dzīvnieka nepiespiesto dabiskumu saglabā bērni un āksti jeb klauni. Izmantot klauna maskas «vienkārši tāpat» vai pat gluži pretēji, - kā ierobežojošas un sasaistošas laikam jau ir neauglīgi. Šim izrādes žodziņam pārkāpj Artūrs Skrastiņš, kurš Tila tēva - par ķecerību sadedzinātā Klāsa lomā nes rudā (drastiskā un dzīvespriecīgā) klauna masku, bet iemieso pēc būtības balto (labo un rezignēto) klaunu un vēl kaut ko vairāk, kļūstot par izrādes centru un apliecinot, ka atrodas savas aktieriskās varēšanas pilnbriedā - tik gudri un šķietami viegli viņš uzbūvējis savu lomu, kurā ir gan nesamocīti joki, gan mīlestība uz sievu, gan viedums, gan muzikalitāte. Arī Vita Vārpiņa Tila mātes Sotkinas lomā pārliecinoši apdzīvo teritoriju starp masku un dzīvu cilvēku. Savukārt Juris Žagars zivju tirgotāja - profesionāla nodevēja lomā ir nesamākslots, bet neizprotams kā tāds hieroglifs (viņam atņemti idejisko pozīciju izskaidrojoši teksti). Tie jaunie aktieri, kas paļaujas uz jaunības šarmu un organiku - Inita Dzelme (Nele), Gints Andžāns (karalis Filips), Artūrs Dīcis (Lamme), zem savām maskām diemžēl izskatās neveikli.
Nemeklējiet varoni
Videointervijā aģentūrai LETA Mihails Gruzdovs teic, ka meklēt varoni mūsdienās nevajag, ka katram atbildība jāuzņemas pašam. Tāpēc, lai arī Kristīne Pasternaka vienīgi Tilu ietērpusi kā romantisko varoni, flāmu leģendārais jokdaris un meitu ģēģeris tomēr ir gana... parasts. Dainis Grūbe ir tuvu režisora iecerei par Tilu - ikdienišķo varoni - vienkāršu puisi, kas mīl sievietes, dzimteni, ir jauks un godīgs, bet nav nekāds Danko ar liesmojošo sirdi... Un, lai cik svārstīgas pagaidām ir jaunā aktiera spējas noturēt publikas uzmanību un likt sev noticēt, tādas viņam ir. Tomēr savādi, ka pēc tēva Klāsa nāves Tilā nekas būtiski nemainās, viņš nopurinās, un notikumi turpina tikai ripot uz priekšu ar visiem Klāsa pelniem pie sirds. Sauklis «Brīvību Flandrijai!», attiecības ar mīļoto, tautu, Dievu utt. - jo īpaši otrajā cēlienā sāk skanēt kā tāda abrakadabra, it kā aktieri nerunātu latviski. Ja režisoru interesējis absurds kā filozofiska kategorija, caur kuru patriotisms, mīlestība, nodevība, brīvība ir vārdi, vārdi, vārdi, varbūt vajadzēja iestudēt kaut ko no Alfrēda Žarī lieliskā burlesku cikla par karali Ibī, kas kā viduslaiku karnevālā apvērsa traģisko par komisko, cēlo par bezjēdzīgo jau XX gs. sākumā?
Žēl, jo šī izrāde varēja kļūt par Dailes teātra manifestu - ne reizi vien Tils uzdod jautājumu par smiekliem - vienīgo, kas atliek, kad apkārt notiek absurdas nejēdzības, - šādu pozīciju savā repertuārā ieņem arī teātris. Tas būtu varējis notikt, ja vien režisoram būtu skaidrs ne tikai tas, ko viņš nekādā ziņā negrib (izrādi par varoņiem, patriotismu, politiku utt.), bet arī - ko viņš vēlas pateikt.