Rudens maratons
Pilnīgs atklājums starp šiem nominantiem man bija Izraēlas teātra Gešer režisors Jevgeņijs Arjē, kurš teātrī Sovremeņņik, ko daudzus gadus vada kolorītā Gaļina Volčeka, iestudējis Īzaka Baševisa Zingera romānu Ienaidnieki. Stāsts par mīlestību. Izrādē no Nobela prēmijas laureāta Zingera rafinētās, bibliskām un ontoloģiskām atsaucēm pieblīvētās prozas paņemta melodramatiskā esence, vēršot iestudējumu līdzīgu Georga Danelijas filmai Rudens maratons, tikai ar caurviju holokausta tēmu un ebrejisku humora izjūtu, turklāt sievietes, starp kurām melodams knosās un, protams, cieš galvenais varonis, ir pat trīs. Asprātīga, nepiekrāmēta scenogrāfija, dinamiska darbība, kurā režisors mēģinājis atturēt aktierus no krievu teātrim raksturīgās «jūtu plosīšanas» un asprātīgi izmantojis aizslietņus - priekškarus, scenogrāfam Semjonam Pastuham kā burvju māksliniekam nomainot vienu ainu ar otru, kā arī videoprojekcijas, lai skatītāji redzētu gultas ainas (filmētas no augšas) un telefona sarunu biedrus.
Uz Maskavas ne tā labākā, kaut leģendām apvītā teātra Sovremeņņik skatuves radusies eiropeiski eleganta, lai arī ne šedevrāla izrāde, par ko, šķiet, tā arī saņēmusi Zelta masku kā žūrijas specbalvu. Diemžēl izrādes vieglums gan vīrieša un sievietes, gan vēsturisko smago tēmu ieskicējumā finālā izčākst un dod vietu melodramatismam, acīmredzot nāves priekšā humoram atkāpjoties. Iespējams, tieši tas (melodramatisms) ir sagādājis Zelta maskas nominācijas trim aktieriem - galvenā varoņa atveidotājam Sergejam Juškevičam, leģendārajai Jevgeņijai Simonovai (pat pēc 35 gadiem viņā joprojām viegli atpazīt Princesi no režisora Marka Zaharova kinopasakas Vienkāršais brīnums) un nu jau tikpat leģendārajai Čulpanai Hamatovai, kuru Latvijas teātra skatītāji varēja novērtēt Alvja Hermaņa Maskavas iestudējuma Šukšina stāsti viesizrādēs, bet kinoskatītāji - Aleksandra Hāna filmā Jāņu nakts.
Oligarhu kaislības
Gan Čulpana Hamatova, gan videoprojekcijas ir arī rekonstruētā Nāciju teātra atklāšanas izrādes - Berlīnes Schaubￃﾼhne galvenā režisora, viena no Eiropas Top 10 režisoriem - Tomasa Ostermeiera Jūlijas jaunkundzes koda vārdi. Hamatova Strindberga Jūlijas jaunkundzi arī veido līdzīgi kā Mašu - femme fatale uz nervu sabrukuma robežas un ar liktenīgu iespaidu uz vīriešiem. Kaut gan paredzu vairākas Maskas nominācijas nākamgad, dzīvā un visnotaļ jauneklīgā (42 gadi!) teātra leģenda Ostermeiers līdz ar krievu jaunās drāmas autoru Mihailu Durņenkovu, pārnesot Strindberga lugas darbību no XIX gs. beigu grāfa muižas un Jāņu nakts uz Jaungada nakti krievu oligarha Piemaskavas pilī, precīzāk, tās hi-tech virtuvē, šķiet, ir «ieberzušies»: šajā versijā starp miljardiera meitu un viņas tēva šoferi, pirmkārt, ir tikai naudas bezdibenis (jo par kādu gan paaudzēs iedzimtu aristokrātismu var runāt, lai gan lugas lokalizācijā uzsvērts, ka, pirms kļuvis par miljardieri, galvenās varones tēvs bijis armijas ģenerālis), otrkārt, konflikts, lai cik krāšņi taptu attēlots, ir tik vien kā šofera - sulaiņa - kalpa dvēseles skurbulī radušās cerības uz strauju karjeru caur šefa meitas gultu un naudu sabrukums un tam sekojošās dusmas uz kaitinošo, neirožu skarto dāmīti. Nekā no Strindberga kaislībām, dzimumu kara, varoņu kvēlās sadomazohistiskās vēlmes mocīt vienam otru un gūt no tā baudu. Vienīgais jutekliskais moments izrādē - ar Jūlijas Peresfīldas Kristīnas rokām noplūktai vistai veiktā masāža un iekšu izņemšana pirms tās nokļūšanas uz pannas (ko visu var vērot tuvplānā ekrāna videoprojekcijā un ko puspajokam kāds kritiķis nodēvējis par veģetārieša murgu). Tā arī spilgtākā metafora (līdzās visas izrādes laikā nerimstoši krītošajam sniegam aiz virtuves robežām), kas sekojošo kašķi starp galvenajiem varoņiem ļauj pielīdzināt šim pašam vistas iekšu tīrīšanas procesam.
Nenoliedzot Jevgeņija Mironova aktiera talantu, kas nupat novērtēts arī ar Zelta masku (par Kaligulas lomu visai švakā Nekrošus izrādē), lomu, kurā, lai arī detaļās precīzi, atainots vien topošā japīša sulaiņa komplekss, nav pārāk interesanti skatīties, īpaši, kopš Mironovam ir paradums (ievēroju jau Kaligulā) runāt nevis ar partneri, bet ar zāli: kā man skaidroja Maskavas teātra dzīves zinātāji, tas esot viņa princips, kopš aktieris ir Nāciju teātra vadītājs, tā teikt, lai iesaistītu un uzrunātu publiku. Bet publika teātrī, kur biļete parterā maksā vidēji 100 latu un zāle ir izpārdota, - arī ir īpaša. Toties brīdī, kad histērijas pārņemtā Hamatovas varone nez kāpēc taisās nošauties (daži momenti, piemēram, dziļās sēras par kalpa skavās zaudēto nevainību, šodienīgā pārlikumā tomēr izskan naivi) un Mironova šoferis vienlaikus viņu mudina un - pats pārdomā šādu iespaidu - papildu intrigu abu runām par iekšējo tukšumu, brīvības neiespējamību un to pašu kalpa kompleksu, nešaubīgi piešķir fakts, ka abi aktieri, saceļot veselu vētru Krievijas sabiedrībā, filmējās videoklipos, aicinot prezidenta vēlēšanās balsot par Putinu.
Politika un fantāzija
Šo pašu fonu noteikti nevar ignorēt arī Konstantīna Bogomolova jaunākajā izrādē Līrs. Komēdija Pēterburgas teātrī Prijut komedianta, kura pēc intonācijas atgādina Māras Ķimeles kādreizējo Līru - spēli. Te visas sieviešu lomas spēlē vīrieši - un otrādi. Līra lomā - lieliskā Bogomolova aktrise ar necaurredzamo seju Roza Hairuļina, darbība notiek PSRS un Vācijas vēstures karstākajos brīžos - XX gadsimta 40. gados. Tā ir gudra un šķelšanos vērtētāju aprindās izraisījusi izrāde. Šoreiz pozitīvi pārsteidzis teatr.doc un režisors Mihails Ugarovs, iestudējot Jeļenas Greminas lugu Divi tavās mājās par baltkrievu disidenta mājas arestu, kurā disidents un viņa sieva cenšas, pareizāk sakot, nemaz necenšas, sadzīvot ar VDK atsūtītajiem apsardzes puišiem. Te ir gan asprātīga teātra valoda ar negaidītām un ļoti smieklīgām dejām, gan baismas, kad brīva personība atduras pret sistēmas bezpersonisko sienu, kam nupat, nupat, šķiet, bija cilvēka seja. Toties milzu vilšanos sagādāja Kirila Serebreņņikova izrāde ar viņa studentiem no Maskavas Dailes teātra 7. studijas Otmorozki (nosacīti varētu tulkot kā Atsaldētie), kas turklāt saņēma Zelta masku kā labākā mazās formas izrāde. Manuprāt, spekulatīvs, Zahara Priļepina stāstu iedvesmots aģitgabals par revolucionārās jaunatnes nespēju ierakstīties mietpilsonisko, buržuāzisko vērtību kanonā. Spekulatīvs, jo izmanto jauniešu degsmi un vēlmi paust savu pilsonisko pozīciju karstajā Maskavas mītiņu laikā, un īpaši cinisks, zinot, ka pats režisors ne reizi vien un visai veiksmīgi koķetējis ar prezidentu un varu, lai izsistu konkrētu labumu saviem teātra projektiem.
Politika un fantāzija
Līdzās atslēgas vārdam «politika» otrs atslēgas vārds šogad skatītajās Krievijas labākajās izrādēs ir - fantāzija. Šķiet, sabiedriskās apziņas mošanās atraisījusi režisoriem rokas un no stagnātiskas, smagas planēšanas reālpsiholoģisku klasikas interpretāciju padebešos tie metušies dažādos formas eksperimentos. Neapšaubāmi, veiksmīgākais no tiem - Andreja Mogučija izrāde Pēterburgas Aleksandrinkas teātrī. Režisors, tāpat kā Alvis Hermanis, savulaik Eiropas Jaunās teatralitātes balvas saņēmējs, iestudējot Morisa Māterlinka Zilo putnu, radījis neparasti krāšņu, paradoksālu izrādi, lugas rašanās laika modernisma valodu - simbolismu, futūrismu, supremātismu u. c. - pārvēršot modernā teātra valodā, ko neatraudamies bauda aipodu un aifonu paaudzes bērni. Sintētiskas operas/simboliskas drāmas/leļļu izrāde un pat multenes žanrs stāsta par bērnu iniciāciju pieaugušo pasaulē, saskaroties ar nāvi. Izcila izrāde, kura pelnījusi atsevišķu aprakstu un kura pierāda, ka Krievijas teātris nebūt nav nolemts dēdēšanai Eiropas teātra avangardā.