_ Tur rakstīts: «Tajā ir viss, kas ar tevi dzīvē var gadīties. Saviem draugiem ieteiktu šo grāmatu kā pamācību dzīvei, jo viss, kas ir aprakstīts šajā skolas romānā, var atgadīties arī ar tevi. Tu vari iejusties kāda lomā un just līdzi. Šī grāmata ātri lasās un ir aizraujoša.» Tagad Vitai ir 24, viņa ir trīsgadnieka Adriana un deviņus mēnešus vecā Kristiana mamma, taču vēlme lasīt un analizēt izlasīto nepavisam nav sarukusi - ziņa par iespēju piedalīties nu jau Vecāku žūrijā viņai sagādāja lielu prieku.
No laika gala Vita ir bijusi cītīga skolas romānu lasītāja bibliotēkā, un Bērnu un jauniešu žūrija toreiz licies aizraujošs pasākums. «Bija interesanti sākumā lasīt, tad rakstīt anketas un pēc tam aizbraukt kādā ekskursijā - ko bērnam vēl vairāk vajag!» viņa atzīst un atceras, ka reiz tikusi uz Lielajiem lasīšanas svētkiem Rīgā un saņēmusi balvu par labi aizpildītu anketu. Runājot par ekskursijām, tas ir Mārsnēnu bibliotekāres izdomāts «triks» - balva bērniem par piedalīšanos. Piemēram, šogad žūrijas bērni kopā ar vecākiem devās tematiskā ekskursijā Daugavas krasti, kuras izdevumus sedza no pašvaldības budžeta. Arī grāmatu iegādei bibliotēkā pilnībā pietiekot ar pašvaldības ikgadējo piešķīrumu, no kura nedaudz vairāk nekā 100 latu vienmēr tiek atvēlēti Bērnu un jauniešu žūrijas grāmatām. «Mārsnēnu bibliotēka nelūdz ziedot - grāmatas pērkam paši,» apgalvo bibliotekāre. «Man ļoti nepatīk, ka turīgas bibliotēkas lūdz palīdzību bērnu žūrijas grāmatu iegādei.»
Māmiņa Vita, izvēloties lasāmvielu, parasti uzticas bibliotekāres Laumas ieteikumam, skatās grāmatu apskatu televīzijas raidījumā Dzīvīte, žurnālos, kā arī pirms lasīšanas pati izpēta grāmatu «muguriņas». Viņasprāt, laba grāmata ir tāda, kas spēj aizraut jau pirmajās lappusēs, un no lasīt iesāktā Vecāku žūrijas darbu klāsta viņu patīkami pārsteidzis kataloniešu izcelsmes autora Džordi Sjerras i Fabras darbs Kafka un ceļojošā lelle. Viņa dalās iespaidos: «Tā ir ļoti interesanta grāmata - izlasīju divos vakaros, kad bērni aizgāja gulēt. Tā otra - Daniela Penaka Skolas sāpes - gan tik grūti lasījās un nevarēja saprast, par ko vispār ir runa. Tā man šausmīgi nepatika.»
Vienu grāmatiņu - čehu autoru Zdeņeka Milera un Eduarda Petiška Kurmītis un bikses pašai jaunākajai auditorijai - Vita lasīja priekšā savam vecākajam dēlam Adrianam, kurš pats pagaidām zina tikai astoņus burtus un svētdien svinēs trīs gadu dzimšanas dienu. Parasti grāmatas bērniem tiekot lasītas pa daļām, taču šo abi kopā «izrāvuši» uzreiz. «Pēc tam puika pats šķirstīja grāmatu un stāstīja - tur stārķis darīja to un to, tur skudras, tur sienāzītis…» saka mamma, kas kopā ar bērnu veic pirmos soļus diskusijās par izlasīto.
Vita apgalvo, ka pati savus bērnus, kad paaugsies, noteikti mudinās lasīt, jo kā gan citādi viņi to iemācīsies, ja neņems rokā grāmatas vai kaut žurnālus. Pašai bērnībā gan bijis vieglāk - interneta kārdinājums neeksistējis, televizors bijis viens uz visu ģimeni un nav atlicis nekas cits, kā vien lasīt.
Ne jau katru vakaru pēc garas dienas ir vēlēšanās pašai ielūkoties grāmatā, tāpēc Vecāku žūrija tagad ir labs stimuls. Galu galā - noslēgumā būs jāaizpilda sava anketa.