Vērojot varas apvērsuma notikumus Ēģiptē, rodas tāda savāda sajūta, jo neviens tā īsti nenorāda, uz ko tad īsti skaisties, uz ko tad izgāzt savu žulti? ierastais kauna stabs šoreiz ir palicis tukšs, arī mediji izskatās samērā dezorientēti.
Situācija laikam izveidojusies tik neveikla, jo pats demokrātiski ievēlētais prezidents Mohammeds Mursi beigu beigās ir izrādījies līdzīgāks savam priekšgājējam, nekā to varēja domāt sākumā, bet Rietumu uztverē nepieņemamais militārais apvērsums ir izrādījies pārsteidzoši saprātīgs solis, lai risinātu konfliktu salīdzinoši mierīgā ceļā. Šis ir īsts izaicinājums stereotipiem, tāpēc ir vērts dziļāk apskatīt konflikta būtību.
Mursi nedienas aizsākās jau 2012. gada nogalē, kad viņš izsludināja jauno Ēģiptes satversmi, kas tā dēvēto Arābu pavasari visai ātri pārvērta atpakaļ ziemā. Demokrātiski ievēlētais prezidents jaunajā satversmē bija sev noteicis ļoti plašas pilnvaras, un tas, protams, izsauca asus opozīcijas protestus. Kad to apklusināšanai ielās jau vairākkārtīgi bija sūtīta armija, Mursi savas satversmē noteiktās pilnvaras paplašināja vēl tālāk un visbeidzot izsludināja satversmes apstiprināšanas referendumu, kurā 68% vēlētāju izteica atbalstu Mursi piedāvātajām pārmaiņām. Izskatās pēc stabila vairākuma, tomēr jāpiebilst, ka referendumā piedalījās tikai 33% Ēģiptes balsstiesīgo, tas ļauj secināt - vai nu ir noticis masveidīgs boikots, vai arī vēlētāji nav tikuši nodrošināti ar pietiekamu informāciju vai pieeju vēlēšanu iecirkņiem. Taču valdībai tas bija pietiekami, pat neraugoties uz to, ka atbalstu jaunajai valsts satversmei tādējādi izteica tikai aptuveni 20% balsstiesīgo. Gan jaunā satversme, gan vardarbīga sekojošo protestu apspiešana, neizskaustā korupcija, ekonomiskā mazspēja un lielā mērā iepriekšējā valsts aparāta saglabāšana ļauj jauno valdību lielā mēra salīdzināt ar iepriekšējo. Ēģipte dabūja jaunu prezidentu, bet pārmaiņas izpalika.
Līdz ar prezidenta krišanu zināmu sakāvi cieta arī viņa pārstāvētā politiskā islāma kustība Musulmaņu brālība, kurai pamatīgu vēju burās bija iepūtis Arābu pavasaris. Interesanti, bet tikai pirms dažām dienām varu sava atturīgāk noskaņotā dēla rokās brīvprātīgi nodeva ilggadējais Kataras emīrs Hamāds el Tāni. Katara ir zināma kā nozīmīgākā Musulmaņu brālības atbalstītāja reģionā, vairāki avoti vēsta, ka tā organizācijas birojam Kairā pagājušajā gadā vien pārskaitījusi aptuveni 13 miljardus ASV dolāru. Katara ir zināma arī ar savu televīzijas kanālu Al Jazeera, kurš no neitrāla ziņu kanāla pamazām pārtapa par galveno Musulmaņu brālības ideju paušanas platformu. Ne velti viena no pirmajām lietām, ko apvērsuma laikā veica Ēģiptes armija, bija tieši Al Jazeera vietējās filiāles ieņemšana. Ēģiptes notikumu atbalsi noteikti sajutīs arī Brālību atbalstošā AKP partija Turcijā ar premjeru Radžepu Tajipu Erdoganu priekšgalā, kura pozīcijas valstī patlaban ir stipri saļodzījušās. Apvērsums savā ziņā var pat ietekmēt Sīrijas pilsoņu kara iznākumu.
Dīvainā kārtā ASV un ES šo apvērsumu uztver ļoti mierīgi, un, zinot to, cik labi strādā amerikāņu slepenie dienesti, jāsecina, ka šajās varas pārbīdēs Rietumi sev tomēr ir saskatījuši kādu labumu, tāpēc arī nav ierastā nosodījuma par demokrātisku varas maiņu, un tas rada dīvainu sajūtu.