Cilvēkiem ir nepieciešama svētku sajūta, cilvēkiem nepieciešams ticēt labajam. Tas domāts nevis ar ironisku vīpsnu, bet summējot pozitīvās atsauksmes par jauno Valsts prezidentu. Gan tradicionāli skeptiskajai publikai Vējoņa uzruna Saeimā likusies laba, gan politologi izsakās vēlīgi. Nu, ļoti labi.
Tomēr ir lietas, kuras no šī cilvēka nevajadzētu paģērēt, turklāt nevis viņa nepietiekamo prasmju vai intereses trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka to izpildei nav priekšnoteikumu. Pat Vējonis ir pamatoti paudis, ka Valsts prezidents nevar izdarīt to, kas ir citu varas atzaru ziņā, vai to, kas ielaists ilgākā periodā. Tomēr liekas, ka viņam ir daži pārāk rožaini priekšstati par to, ko viņš var izdarīt.
Piemēram, intervijās dūšīgi nokritizējis līdzšinējo integrācijas politiku Latvijā (vai tās neesamību), Vējonis arī paudis, ka Latvijā dzīvojošajiem jāveido vienota izpratne par vēsturi. Noliekot malā debates par to, cik šāda ideja vispār ir korekta no zinātniskā viedokļa, jebkurā gadījumā šis mērķis sasniegts netiks. Un ne Vējoņa vainas dēļ. Ja kādā teritorijā dzīvojošo cilvēku kolektīvo atmiņu vai, ja vēlaties, mitoloģijas būtiska sastāvdaļa ir aizvainojums un sāpes, būtiski atšķirīgās interpretācijas saglabājas. Starp piemēriem var minēt attīstības un kultūras ziņā radikāli atšķirīgas valstis - sākot no ASV (afroamerikāņi), beidzot ar Bangladešu (neatkarības iegūšanas posms). Līdz ar to diez vai prezidentam vajadzētu šajos jautājumos tērēt laiku un enerģiju.
Šķiet, pārāk optimistiskas ir arī prognozes par Vējoņa iekšpolitisko aktivitāti un ietekmi. Un atkal - ne viņa paša vainas dēļ vai daudz piesaukto Valsts prezidenta ierobežoto pilnvaru rezultātā. Domāju, ka Vējonis patiešām būs aktīvs viedokļu uzklausītājs un savu domu paudējs par dažādiem iekšpolitiskiem jautājumiem. (Sākotnēji varbūt pat pārāk aktīvs - psiholoģiski saglabājot ministra, izpildvaras dalībnieka, paradumus.) Problēma ir tā, ka Latvijai vispār tuvākajos gados būs ļoti ierobežota manevra telpa - ekonomisko faktoru rezultātā. Citiem vārdiem sakot, prezidents Vējonis var noformulēt prātīgus priekšlikumus un pat saņemt apstiprinājumu no citiem politiskās elites segmentiem, ka, jā, ir gan prātīgi, bet brīdis reformām ir nokavēts. Sviesta kārtiņa ir kļuvusi un būs tik plāna, ka jebkurš būtiskāks reformu pieteikums izraisīs kādas grupas sašutumu, savukārt resursu šīs grupas, atvainojiet, piekukuļošanai nebūs.
Līdz ar to reālākais, ko mēs no prezidenta Vējoņa varam sagaidīt, ir viņa zināšanu par politisko virtuvi pielietojums, dzesējot virtuvē skraidelējošo uzkarsētos prātus un centienus sarīkot trauku plēšanu.