Antropoloģijas profesors skaidroja, ka Norvēģijas sabiedrībā lēmums atzīt A. B. Breivīku par nepieskaitāmu esot izraisījis dalītas jūtas, bet Dienas aptaujātie psihiatri norāda: fakts, ka viņš savu uzbrukumu rūpīgi izplānojis, nebūt nenozīmē, ka viņš noteikti ir pieskaitāms.
No soda neizbēgs
Jūlija beigās pasauli šokēja ziņa, ka mierīgās Norvēģijas galvaspilsētā Oslo kāds terorists uzspridzinājis bumbu, nogalinot astoņus cilvēkus, bet pēc tam devies uz netālu no galvaspilsētas esošo Ūteijas salu, kur notika valdošās Darba partijas jauniešu nometne, un nogalinājis vēl 69 cilvēkus. Kad teroristu aizturēja, izrādījās, ka viņš ir galēji labējais ekstrēmists, kurš valdošo varu vainojis Eiropas islamizācijas pieļaušanā. Tomēr novembra beigās pēc veiktās ekspertīzes psihiatri secināja, ka viņš nozieguma pastrādāšanas brīdī nav bijis pieskaitāms - cietis no paranoiskās šizofrēnijas - un nav tiesājams, bet jāievieto psihiatriskajā slimnīcā.
«Reakcija bija dalīta. Bija vairāki psihiatri, kas norādīja - Breivīkam noteikti ir paranoja, bet nekas neliecina, ka viņš būtu šizofrēniķis. Savukārt sabiedrībā izraisījās diskusija, kas notiks, ja pēc dažiem gadiem viņu atzīst par izārstētu un izlaiž no slimnīcas, tādēļ bija arī solījumi no varas iestāžu puses, ka tādā gadījumā viņu tiesās,» skaidro T. Ēriksens.
Domas dalījušās arī starp A. B. Breivīka upuru ģimenēm - vairāki mirušo pusaudžu vecāki medijiem atzinuši, ka jūtas atviegloti, ka viņu bērnus nogalinājis trakais, ne politisks aktīvists, savukārt citi bažījušies, ka viņš izvairīsies no soda. Tomēr A. B. Breivīka mērķis - panākt Norvēģijas deislamizāciju - ne tikai nav piepildījies, drīzāk tieši otrādi. «Tas, ko viņš ir panācis, ir pilnīgi pretēji tam, ko viņš gribēja. Joprojām Norvēģijas sabiedrībā valda pastiprināts jūtīgums pret naida kurināšanu, tā ir saliedētāka un tolerantāka nekā iepriekš,» norāda T. Ēriksens.
Traks nenozīmē muļķis
Latvijas psihiatri gan Norvēģijas kolēģu lēmumu komentēja atturīgi un norādīja, ka katrs gadījums ir individuāls un viņiem nav pieejas konkrētās lietas materiāliem. Tomēr ļoti vispārīgā līmenī var teikt, ka personas pieskaitāmībai ir divi aspekti - emocionālais un intelektuālais. Vērtējot pēc emocionālā aspekta, cilvēks konkrētā brīdī nav pieskaitāms, ja nespēj kontrolēt, ko dara, pat ja viņš intelekta līmenī saprot, ka nerīkojas pareizi. Savukārt intelektuāli cilvēks nav pieskaitāms, ja viņš nespēj saprast, ka tas, ko dara, ir slimīgas pasaules uztveres rezultāts, piemēram, cilvēks rūpīgi izplāno slepkavību, bet nespēj saprast, ka tas nav pareizi, Dienai skaidroja tiesu psihiatre Anita Apsīte.
Viņa norādīja, ka «ir daudz teoriju, kā šādas slimības rodas, bet galīgas atbildes nav». Dažu psihožu cēloņi var būt anatomiski, kā smadzeņu audzējs, sava nozīme var būt arī ģenētiskajai predispozīcijai un dzīves laikā pārciestām fiziskām un psiholoģiskām traumām. Par A. B. Breivīka gadījumu A. Apsīte aizrāda, ka, par spīti tam, ka viņš savus noziegumus rūpīgi plānojis, mums Latvijā nav līdz galam zināma viņa motivācija: «Ja ir slimīgu simptomu izraisīta motivācija, tad par pieskaitāmu atzīt nevar. Piemēram, ja cilvēks sevi uzskatītu par Dievu zemes virsū, kuram jāmaina pasaule, un rūpīgi arī gatavotos un plānotu, kā to panākt, viņa darbības būtu šīs slimīgās motivācijas izraisītas.»
Psihiatre Ingrīda Cera savukārt uzsver, ka «psihiski slims nenozīmē muļķis». «Nevar runāt par to, ka viņš nespētu darīt, plānot un tā tālāk. Trakums un stulbums ir dažādas lietas, un komentēt norvēģu kolēģu slēdzienus es nekādi nevaru. Domāju, ka viņi ir pietiekami kompetenti, un, ja viņi tādā skaļā un nozīmīgā lietā tomēr nonākuši pie slēdziena, ka viņš bija nepieskaitāms, tas nozīmē, ka viņi atklāja ļoti būtiskus psihiskus traucējumus, kas viņam liedza pareizi saprast situāciju, savas darbības un atbilstoši tās vadīt,» uzsver psihiatre.