Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, tātad pirms 20 gadiem, Latvijas laukus apdzīvoja galvenokārt divas ļaužu kategorijas - pensionāri un laupītāji. Par tādiem tika stāstīts arī Dienas reģionu korespondentes Māras Grīnbergas rakstā Pensionāri pret laupītājiem aizstāvēties nespēj 1996. gada 8. jūlijā.
Aprakstītā notikuma vieta bija Jēkabpils rajona Viesītes pilsētas lauku teritorijas nomaļākais nostūris Vārnava. «Tas šķiet kā radīts zagļu sirojumiem pa nedaudzajām apdzīvotajām zemnieku sētām, kur mīt vairs vienīgi pensionāri,» laikmeta ainu iezīmēja Dienas korespondente. «Deviņdesmitgadīgā Jāņa Ābola un 73 gadus vecās Ermīnes mājās laupītāji ienāca nekautrēdamies gaišā dienas laikā. Uzdevušies par policistiem, bet vēlāk sasējuši saimniekam rokas, iespundējuši saimnieci pagrabā, viņi nolaupīja abiem pensionāriem vairāk nekā 250 latu.
«Es dzirdēju kliedzienu no āra, tad tūliņ saucu: «Kas tur ir?» atcerējās deviņdesmitgadnieks Jānis Ābols. «Pēc brīža durvīs parādījās vīrs tādā kā maskā aizkrāsotu seju, bet otram maskas nebija. Viņi sacīja, ka esot no policijas un atbraukuši kratīt mūsu māju. Kad mēs prasījām, kur ir dokumenti, viņi kļuva dusmīgi un sāka lamāties. Viņi gribēja spirtu un naudu. Man sasēja rokas un ar dvieli aizsēja muti, lai es nevarētu pakliegt. Sievai sākumā turēja ciet muti, noprasīja, kur ir pagrabs, un iespundēja viņu pagrabā. Abi vīri izstaigāja visu māju, arī istabaugšu. Mana nauda bija šūplādē - 150 latu -, bet sievas maciņš ar simt latiem bija mēteļa kabatā. Tad vēl nauda bija zem kabatlakatiņa. Arī to paņēma, bet vēlāk es atklāju, ka pazudis arī mana tēva duncis, ar ko mēs vienmēr kāvām cūkas. Kad visu māju bija izstaigājuši un pa sētu izgrozījušies, aizgāja. Es viņus nepazinu, jo ļoti slikti redzu, bet domāju, ka no tālienes tie vīri nevarēja būt.»
Ermīnes stāsts bija dramatiskāks: «Es tikko biju atnākusi no siena pļavas, kad svešie ienāca. Mani viņi norāva gar zemi, turēja cimdoto roku man uz mutes un prasīja, kur pagrabs. Tad mani vilka cauri istabām ārā un iegrūda pagrabā. Tur tumsā es nosēdēju apmēram divas stundas. Tur es atradu dzelzs stienīti, situ, situ sienā pie durvīm, kamēr vienu ķieģeli izsitu, tomēr laukā tikt nevarēju. Tā, tumsā sēžot, dzirdu, kā kūtī mauj govis, kas bija palikušas nebarotas. Kliedzu, kliedzu «Ļautiņi, glābiet!», bet tikpat labi es varēju bez balss palikt, tik un tā neviens taču nedzirdētu. Pie pagraba durvīm atnāca mans vīrs, bet viņš ir vecs un nespēcīgs un nevarēja tās atmūķēt. Beidzot man izdevās atsist vaļā ķēdīti… Dīvaini, ka suns, kurš jebkuram svešam klūp virsū, arī pastnieci plēš vai kopā, šoreiz bija pavisam rāms un pat nerēja. Iespējams, ka tie bija cilvēki no Vārnavas, kam bija pietrūcis dzeramā un naudas, varbūt no Viesītes.»»
Raksta tapšanas laikā laupītāji vēl nebija atrasti. «Vārnava, kuras centrā ir nesen atjaunotā baznīca un Vecā Stendera kaps, tagad atgādina īstos džungļos ieaugušu nostūri, kurā nevar nostaigāt ne puskilometru, lai neuzdurtos kādas mājas drupām,» vēroja korespondente Māra Grīnberga. «Šajā pusē vienīgajā daudzdzīvokļu mājā mitinās gandrīz vienīgi bezdarbnieki, dzērāji un tā sauktās nelabvēlīgās ģimenes, kurās galvenais mierinājums un zāles ir alkohols. Pa šo apkārtni var nostaigāt kilometriem tālu, tomēr nesatikt nevienu cilvēku, bet, ja ceļā patrāpīsies traktors, tad labāk uzreiz griezt tam ceļu, jo braucējs parasti ir iereibis.»
Dienas korespondente atklāja arī tādu faktu, ka aplaupītais deviņdesmitgadnieks pats esot pietirgojis šņabi vai spirtu. Tāpēc Viesītes policijas iecirkņa inspektors Juris Cibiņš pieļāva - laupītāji zinājuši, ka Ābolam ir nauda vai spirts. Cibiņš bija apņēmības pilns atrast noziedzniekus, jo no tālienes nākuši tie nevarēja būt. Ko lai saka? Labi, ka Vecais Stenders neredz, par ko XX gadsimta otrajā pusē un nogalē pārvērtās viņa sirdij tik tuvās latvju zemes lauki.