Tikai Francija čempionāta zvaigžņu piecniekā bija pārstāvēta ar divām basketbolistēm, turklāt pašās galvenajās pozīcijās. Par labāko saspēles vadītāju žurnālisti iebalsoja Selīnu Dimerku, par labāko centru - Sandrīnu Grudā. Abas deva svarīgu ieguldījumu arī finālspēlē ar Krievijas izlasi, taču zīmīgi, ka Dimerka laukumā pavadīja tikai 29 minūtes, bet Grudā - 34. Abām regulāri tika dota iespēja atvilkt elpu, un treneris pat finālcīņā iesaistīja visas 12 basketbolistes, cenzdamies laukumā uzturēt maksimālu enerģiju un kolektīvu cīņasgaru.
Pretējā pusē cīnījās tikai astoņas spēlētājas, atgādinot par Krievijas sieviešu basketbola lielāko problēmu. Proti, aiz dažu pašmāju un lielos vairumos importēto ārzemju zvaigžņu mugurām jaunie talanti neizaug par meistarēm. Ar lielu naudu vien visus caurumus neaizlāpīsi, turklāt pat Rebeka Hemona finālā ne tuvu nebija tik veiksmīga (no spēles 4/14, trīs kļūdas, nevienas rezultatīvas piespēles) kā pusfinālā un ceturtdaļfināla pagarinājumā.
Finālspēle sagādāja gandarījumu aizsardzības basketbola piekritējiem un atgādināja, ka Latvijas nelaime - nepilnā puslaikā no plus 22 līdz mīnus 2 - nebūt nav ļoti oriģināla. Pat jaunās čempiones no 45:26 (28.minūtē) pamanījās nodzīvoties līdz 57:53 (40.), turklāt pēdējā minūtē bumba pēc krievu trīspunktniekiem četras(!) reizes norībināja groza stīpu un allaž iekrita savējo rokās, lai varētu turpināt uzbrukumu. Acīmredzot mūsdienu spēku līdzsvara apstākļos spēles 40 tīrā laika minūtes ir pietiekami ilgs laiks, lai neviena komanda un spēlētāja nevarētu to aizvadīt nevainojami un neviena nepaliktu bez savas iespējas kļūdas izlabot. Atšķirība starp veiksminiecēm un neveiksminiecēm ir tikai tā, ka pirmās savas iespējas izmanto labāk.