Nu, kā lai to ņem - tie, kas romānos meklē tikai ērkšķainu mīlas stāstu, iespējams, tiešām var garlaikoties, lasot episku sacerējumu par kāda vīrieša mūžu. Tomēr Makkalovas radītais (un reiz tiešām dzīvojušais) Ričards Morgans ir īpašs. Vīrs, kas dzīvi sācis kā godīgs Bristoles pilsonis, pārcietis ģimenes un mīļo zaudējumu, nodevību un viltu un atradis spēku ne tikai izdzīvot pilnīgi svešā malā, bet arī kļūt par ciltstēvu daudziem mūsdienās dzīvojošajiem Austrālijas Morganiem. Protams, viņa sirdsskaidrība un citas labās īpašības, iespējams, ir tikai rakstnieces iztēles auglis, tomēr fakts, ka XVIII gadsimta Anglijā smagu sodu varēja saņemt arī par sīku zādzību vai citu nodarījumu, ko mūsdienās vairs pat īsti nekvalificē kā noziegumu, ir neapstrīdams.
Sākums ir pavisam maigs un mierīgs. Bristoles krodzinieka dēls ieroču meistars Ričards Morgans ir jauns, laimīgs ģimenes tēvs. Pēc pirmā bērna zaudējuma viņi ar sievu audzina dēlu, ir pārtikuši un apmierināti ar dzīvi. Taču pamazām Ričarda jaukā dzīve sašķobās - mirst sieva, iet bojā dēls, un Morgans iepinas liktenīgā dēkā, kuras iznākums ir bēdīgs. Cietums, kam seko izsūtījums. Ričardam Morganam ir ticis tas apšaubāmais gods kļūt par vienu no Viņa Majestātes Anglijas karaļa izmēģinājuma trusīšiem: situācija Amerikā ir nestabila, Anglijai vairs nav kur likt noziedzniekus, un top brīnišķīgs plāns - sūtīt cietumniekus uz kapteiņa Kuka nesen atklāto Austrāliju. Kuģi ir veci, kapteiņu rīcībā nav pienācīgu karšu, pārtika ir briesmīga, kā mušas ceļā mirst ne tikai ieslodzītie, bet arī apkalpe, tomēr daļa notiesāto, to skaitā mūsu varonis, piedzīvojot dažādas likstas, nonāk jaunajā zemē, kur viņiem uzdots radīt koloniju. Kailajā un nedraudzīgajā Botānijas līča piekrastē izlaisti, cietumnieki un viņu uzraugi uzzina, ka līdzpaņemtie instrumenti lielākoties ir darbam nederīgi, pārtikas ir pārlieku maz, cilvēki slimo, bet karalis tālajā dzimtenē gaida uzvaru. Iekoptu zemi. Un cilvēki ķeras pie darba. Izdzīvo jaunatklājēju sūrākās dienas un pamazām kļūst par jaunās zemes saimniekiem.
Kolorīti ir abu zemju un to iemītnieku apraksti, jūtams, ka Makkalova veikusi pamatīgu izpētes darbu, pirms ķērusies pie rakstīšanas. Ko vērts ir kaut vai tā laika Anglijas ieradums nelietot ūdeni, jo tas nav derīgs dzeršanai! Tā vietā visi, pat bērni, dzer plānu alu. Dzīvīgi tiek aprakstīti arī Briseles un Londonas aromāti, vispār autore gana bieži pievēršas smaržām un smakām. Neparasti Makkalovai - cilvēku savstarpējās attiecības šai grāmatā nav mīlas, bet drīzāk attiecību stāsti. Tomēr ir tēli, kas paliek atmiņā, - Ričarda jaunības draugs Bristoles žurnālists satīriķis Džeimss Tistltveits, šarmantais ceļojumā sastaptais leitnants Stīvens Donovans, majors Roberts Ross. Arī vīri, ar kuriem kopā Ričards pavada laiku Anglijas cietumos un vēlāk uz kuģa, Botānijas līcī un Norfolkas salā, aprakstīti gana kolorīti. Pāri nodarīts dāmām, ja tā varētu sacīt, - romāna sieviešu tēli ir krietni blāvāki un neizteiksmīgāki. Jau sākot ar Ričarda sievu Mārgaretu Bigsu, kuras dzīve izstāstāma dažos vārdos - mīloša sieva un pārlieku mīloša māte; turpinot ar liktenīgo sievieti Annemarī, kuras liktenīgums izpaužas galvenokārt miesīgā formā, Ričarda cietuma aizbilstamo, nožēlojamo un skumji sirsnīgo Liziju Loku un beidzot ar Norfolkā atrasto lielo mīlestību Kitiju, sievietes ir atainotas kā noderīgas lupatu lelles bez īstas gribas un vajadzībām, bez viedokļa vai vismaz vēlmes viedokli izsacīt. Romāns ataino tieši vīriešu pasauli, kas man kā sievietei liek apbrīnot rakstnieci sievieti par tik mulsinoši vīrišķīgu veikumu. Taču lasīt ir tīrā bauda, un jācer, ka rakstnieces solītais turpinājums - stāsts par Ričarda Morgana daudzajiem pēctečiem - drīz ieraudzīs dienasgaismu.