38 gadus vecais mūziķis ir ierakstījis jau 30 CD, turklāt jau 17 gadu vecumā ieguvis Grammy balvas nomināciju par Johana Sebastiāna Baha Goldberga variāciju ierakstu. Lifšics ir Londonas Karaliskās akadēmijas goda biedrs un profesors Lucernas Mākslu un zinātņu universitātē, taču pirms pāris gadiem neatteica sniegt meistarklases mūzikas pedagogu kvalifikācijas celšanas kursos Liepājā un Cēsīs. Tagad viņš atgriezies, mūsu jaunā pianista Artūra Cingujeva aicināts Madonā strādāt Jāņa Norviļa starptautiskā pianistu konkursa žūrijā. Solokoncertā pirmdien, 19. janvārī, Rīgā Lielajā ģildē (plkst. 19) skanēs J. S. Baha Muzikālais veltījums, V. A. Mocarta Fantāzija do minorā, septiņi E. Grīga skaņdarbi klavierēm un S. Rahmaņinova Desmit prelūdijas op. 23. Šis būs jau otrais koncerts, ar kuru sevi piesaka A. Cingujeva izveidotā jaunā mūzikas aģentūra Impresario Baltica.
Ragaciema nostalģija
Kā pianists ar tik vērienīgu starptautisko karjeru piekritis doties uz Madonu? Viņš, starodams omulībā, attrauc, ka vispirms atvilināts tieši turp. Pēc tam bijis koncerta piedāvājums Rīgā. «Ar Latviju man ir mājīgas attiecības. Bērnībā šeit bieži atpūtos Mellužos un Ragaciemā,» ciemiņš perfekti atceras bērnībā iemīļotās vietas.
Agrā bērnībā sākās arī Lifšica mūziķa karjera, bet, kad iejautājos par brīnumbērna gaitām, mākslinieks nekavējoties iebilst: «Brīnumbērni ir tie, kurus ekspluatē. Es tam neļāvos. Vienkārši bija agrīnas uzstāšanās - solo un arī ar orķestri, ar kuru pirmo reizi spēlēju deviņu gadu vecumā. Bet toreiz vēl maigajā vecumā es pacentos izvairīties no ažiotāžas.» No trīspadsmit gadu vecuma viņš jau uzstājies fonda Jaunie vārdi koncertos ārzemēs, kur bijusi liela interese par brūkošās padomju valsts jaunajiem talantiem. Sākumā Lifšics nebūt nav kaismīgi sapņojis par klavierspēli. Kad, stājoties Maskavas Gņesinu mūzikas skolā, piecgadīgajam ķiparam vaicāts: «Puisīt, ko tu vēlies spēlēt?», viņš pārliecināti atbildējis, ka čellu. Taču čella klasē visas vietas bijušas aizņemtas, tāpēc pierakstīts klavieru klasē. «Tagad priecājos, ka tā notika, jo klavieru repertuārs ir daudz interesantāks un daudzveidīgāks,» atklāj starptautiski atzītais pianists.
Konfliktā ar Bahu
Konstantīna Lifšica repertuārs pārsteidz ar daudzveidību un vērienu, viņa spēlēto skaņdarbu daudzums jau pārsniedz astoņus simtus. Starp tiem ir visi Haidna, Mocarta, Bēthovena, Mendelszona, Šopēna, Šūmaņa, Lista, Brāmsa, Čaikovska, Rahmaņinova, Ravela, Prokofjeva un Šostakoviča klavierkoncerti. Centrālā figūra viņa repertuārā ir vācu baroka lielmeistars Johans Sebastiāns Bahs. Pianists atskaņojis un ierakstījis visus viņa klavierdarbus un jau 1996. gadā ar stāvovācijām pieteicis sevi lielajai skatuvei, interpretējot Goldberga variācijas. Par šo uzstāšanos The New York Times rakstīja: «Spēcīgākā interpretācija kopš Glena Gūlda.» Māksliniekam no pagodinošā salīdzinājuma gan neesot ne silts, ne auksts, jo viņam nav tuva Gūlda pieeja mūzikai. Turklāt Lifšics atzīst, ka viņa attiecības ar Baha mūziku «ir ļoti sarežģītas un ne vienmēr sakņotas mīlestībā Drīzāk tās ir balstītas konfliktā». Viesis neslēpj, ka viņa lielā mīlestība piederot Šūberta mūzikai. Taču to viņš mums šoreiz nespēlēs.
Mūziku pianists uztver kā valodu un amatabrāļos visaugstāk vērtē spēju paust individuālu attieksmi pret mākslas darba tekstu. «Gan mūziķim, gan aktierim galvenais ir atrast savu intonāciju. Pretējā gadījumā tā būs tikai darbošanās ar svešu tekstu. Mani kaitina apgalvojumi, ka izpildītājmūziķi kalpo komponistam. Ja komponistu uzskata par dievu, bet interpretā redz tikai viņa kalpu, tā man ir pilnīgi nepieņemama pozīcija, jo interpretācijas māksla taču nozīmē radīt kaut ko jaunu, savu. Protams, es izpētu ik sīkāko teksta detaļu, un man ļoti gribas saprast darba autoru, tāpat kā jebkuru sastapto cilvēku. Taču tas ir tikai sagatavošanās darbs - pamats, uz kura sākt savu mūzikas būvi. Es runāju par jaunas formas radīšanu caur mūzikas tekstu un savu dzīves pieredzi. Tas ir labākais, ko izpildītājs var dot.» Viesim ir tuvi tie izpildītājmūziķi, kuri to spēj.
Zīmols nav galvenais
Kādai jābūt Konstantīna Lifšica koncertinstrumentu kvalitātei? «Jo vairāk pieprasi, jo mazāk dzīvē saņemsi. Prasības izvirzu tikai pats sev. Ja klavieres uz skatuves ir daudzmaz pieklājīgas, tas jau ir labi. Tālākais jau ir paša pianista problēma. Man ir bijuši daudzi veiksmīgi koncerti, spēlējot uz sliktām klavierēm, un neveiksmīgi - uz vislabākajām klavierēm. Tas pats attiecas uz sadarbību ar orķestriem.» Vislabāko publiku mākslinieks atradis Taivānā, kur «cilvēki klausās mirdzošām acīm kā bērni, kuriem stāsta pasaku. Šo enerģiju jūtu, pat ja neredzu pašus klausītājus. Taču publikas attieksmē daudz atkarīgs no paša mākslinieka», secina pianists, kurš spēlējis gandrīz visās Eiropas muzikālajās galvaspilsētās, kā arī Japānā, Ķīnā, Korejā, ASV, Izraēlā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Brazīlijā un DĀR. Nākamais notikums Konstantīnam Lifšicam būs jauna Baha Goldberga variāciju ieraksta albuma prezentācija Berlīnē, pēc tam viņš koncertēs Japānā.