Viņš atklāj, ka ir aizrāvies ar vēsturiskās koncertzāles mazās zāles rekonstrukciju. Krāšņais klasiskās mūzikas koncerts, kas 6. jūnijā plkst. 19 atklās vasaras sezonu un sola tikšanos ar akordeonisti Kseniju Sidorovu, pianistu Vestardu Šimku, klarnetistu Intu Dālderi, LTV šova Radīti mūzikai uzvarētāju tubas virtuozu Kasparu Šmitu un Liepājas simfonisko orķestri, kuru diriģēs Mārtiņš Ozoliņš, būs viens no tikai diviem šosezon gaidāmajiem pašas Dzintaru koncertzāles producētajiem notikumiem. Pārējo apriti nodrošina dažādas producētājfirmas, kā bijis līdz šim. Nozīmīgākas pārmaiņas Dzintaru koncertzāles mākslinieciskajā saturā varēsim sagaidīt 2015. gada vasarā.
Ko no tevis gaida Jūrmalas dome, kurai koncertzāle pieder?
Drīzāk bija tā: kad tikāmies, tā vaicāja manu redzējumu. Izstāstīju ļoti tieši, mani iepriecināja, ka mūsu redzējumi sakrīt. Strādājot jau gandrīz trīs mēnešus, varu teikt, ka neesmu šajā ziņā vīlies. Visām izmaiņām, kuras esmu ieteicis mazās zāles rekonstrukcijas projektā, repertuāra ziņā un domājot par nākotni, ir atbalsts. Ir sajūta, ka ir ļoti viegli runāt un kultūra Jūrmalā šobrīd ir prioritāte. Esmu ticies ar visiem deputātiem kopā, jo man ir ļoti svarīgi dzirdēt, ko cilvēki īsti gaida no Dzintaru koncertzāles.
Tagad līdzās jūrmalniekiem ir tie, kuri te iegādājušies īpašumus. Brauc tūristi. Kā apmierināt atšķirīgās vajadzības un gaumes?
Vislielākā atbildības daļa, kas saistās ar darbu Dzintaru koncertzālē, ir apzināšanās, ka Jūrmalas tūristu plūsma patlaban ir simtprocentīgi atkarīga no Dzintaru koncertzāles.
Tiešām?! Un nevis jūra, pludmale, priežu meža gaiss un spa?
Pludmale ir svarīgs papildu faktors, taču Dzintaru koncertzāle ir magnēts, it sevišķi cilvēkiem no Krievijas. Ja nebūtu šo notikumu, kuri ir Dzintaru koncertzālē, baidos, ka tūristu plūsma būtu daudz mazāka. Šī ir kūrortpilsēta, un Dzintaru koncertzāle ir spējīga piesaistīt šo publiku.
Ar to domā Jauno vilni, Comedy Club un citus Krievijas televīzijas rīkotos pasākumus, ne jau mūsu pašu mūziķu festivālu Latvijas pērles?
Es distancējos no satura. Man ir nācies sastrādāties ar Jauno vilni, šajā konkursā ir piedalījies arī mans dēls ar grupu Framest, redzēju, ka tas ir ļoti labi organizēts pasākums, kurā mākslinieki piedalās ar lielu atbildību, jo zina, cik daudzi to skatās. Es nevaru izlikties, ka mani interesē tikai māksla un kvalitatīvs saturs un nekas vairāk. Man jādomā par to, lai tūristi, kuri atbrauc uz Jūrmalu, būtu maksātspējīgi, lai viņi dotu būtisku pienesumu mūsu ekonomikā. Jūrmala pamazām atdzīvojas uz tūristu rēķina, februārī un jūnijā ir divas dažādas pilsētas. Bet tas ir raksturīgi arī citiem kūrortiem, aprīlī arī Adrijas jūras kūrortā Rimini vēl ir tukšs.
Stimuls, kāpēc piekritu te strādāt, ir unikālās vēsturiskās ēkas rekonstrukcija. To plānots pabeigt nākamā gada pavasarī, un tajā atrodas mazā zāle ar ideālu kamermūzikas akustiku. Tā ir pietiekami liela, lai tajā varētu spēlēt Bēthovena laika orķestra sastāvs - uz skatuves vietas pietiek ap 70 mūziķiem, zālē būs 500 sēdvietu (ar papildvietām - līdz 600). Tā būs vēl viena koncertzāle Latvijā, aprite profesionālajai mūzikai. Mājīga, komfortabla, ar labu akustiku. Pēc rekonstrukcijas koncertdzīve tur būs ne tikai vasarās, bet visu gadu.
Projekts ir ļoti sarežģīts. Vēsturiskā ēka sākotnēji bija paredzēta izmantošanai tikai vasarās, tā bija bez apkures un labierīcībām. Paralēli tiek veikta gan vēsturiskā restaurācija, piemēram, pagājušā gadsimta 30. gadu griestu gleznojumu atsegšana, gan rekonstrukcija. Nelielajā Dzintaru koncertzāles fasādē varam redzēt visu 30. gadu varenību un ambīcijas, kas tajā laikā valdīja Eiropā. Augšā, pašā spicē, ir ļoti smalka lira (var vilkt paralēles ar visu redzošo masonu aci), ēku sargā divi ērgļi, un vidū ir latvisks ornaments. Arhitektūrai ir klasiska romiešu forma ar kolonnām. Šī koka ēka ir ārkārtīgi smalka konfekte! Projektētāji - arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele - ir ļoti toleranti izturējušies pret vēsturisko mantojumu un visu mūsdienās nepieciešamo infrastruktūru novietojuši pazemē. Ieejai izbūvētas ļoti vieglas stikla konstrukcijas pārdesmit metru attālumā no ēkas. Mazo zāli atjauno Jūrmalas dome par saviem līdzekļiem. Dome vēlas arī Lielās zāles rekonstrukciju. 9. jūnijā būs prāta vētra par to, kā trūkst Lielajai zālei.
Un kā trūkst?
Tā ir tīri fiziski nogurusi no ilgās un intensīvās slodzes, turklāt visām skatuves iekārtām un mehānismiem jāiztur gan vasaras, gan ziemas apstākļi. Tagad ir citi materiāli un tehnoloģijas, piemēram, stikla žalūzijas aukstākam un vējainākam laikam. Protams, tā joprojām būs atklātā vasaras koncertzāle. Uz šo sezonu jau esam atjaunojuši skatuves griestus. (Pēdējos trīs gadus skatuve bija apklāta ar melnu materiālu, jo bija noņemti Modra Ģelža oriģinālā projekta griestu akustiskie moduļi.) Tagad būtiski piesaistīt tūristu plūsmu arī no citiem reģioniem. Cik ilgi zvilnēsi pludmalē vai dzersi alu? Cilvēkiem, it īpaši no Rietumiem, vajag notikumus.
Bet pats taču teici, ka orientējies uz austrumu tirgu!
Nevis es orientējos, bet tas vienkārši ir apgūts. Plūsma ir, un, protams, lielākā daļa notikumu Dzintaru koncertzālē ir tādi, kas pievilina cilvēkus no šī reģiona.
Šosezon - četri lieli Krievijas TV festivāli. Krievijas popdziedoņu vieskoncertu divreiz vairāk nekā Latvijas mākslinieku uzstāšanos.
Man šķiet, ka ap to nevajadzētu uzkurināt kaislības. Arī citās tūristu pilsētās, piemēram, Venēcijā vai Parīzē, ir kā pie Bābeles. Igaunijā tūristu plūsma ir no citas puses, bet vai Pērnavā un Tallinā cilvēki ir ļoti priecīgi, ka atbrauc somi, dzer un izārdās? Igauņi tagad mērķtiecīgi strādā, lai piesaistītu tūristus no Krievijas: pērn noorganizēja visu Krievijas filharmoniju vadītāju tikšanos Igaunijā. Protams, brīdī, kad lācis ienāk būdiņā un izgāž sienas, ir cits jautājums - cik mēs paši esam stipri, izrādot viesmīlību, tomēr arī novilkt robežas.
Ko konkrēti vēlies mainīt repertuāra politikā, saturā?
Man bija svarīgi iezīmēt sezonas atklāšanu, ko 6. jūnijā izdarīsim ar kūrortpilsētai raksturīgu diezgan raibu, taču profesionāli ambiciozu simfonisko programmu. Tas iezīmē manu nākotnes redzējumu, jo man noteikti nebūtu interesanti strādāt, ja nebūtu iespēju veidot koncertprogrammas. Necentīšos nojaukt to, kas jau gadiem iesakņojies un nodrošina apriti. Domāju, ka daudzi jūrmalnieki ir laimīgi, ka viņiem ir šāds iztikas avots, - aizejiet uz Jomas ielu un apskatieties, cik tūrisma sezonā maksā zemenes! Neko nenojaucot no iepriekšējām iestrādnēm, mans mērķis ir atdzīvināt akadēmiskās mūzikas klātbūtni ar starptautiski redzamiem, interesantiem notikumiem, lai arī Latvijas iedzīvotāju apziņā Dzintaru koncertzāle neasociētos tikai ar izklaides žanru un Jauno vilni. Lai būtu arī pamatfunkcija, kurai šī koncertzāle tika būvēta, - simfoniskās mūzikas vasaras koncerti ar labiem māksliniekiem un kvalitatīvu izpildījumu. Jo otras šādas zāles pasaulē nav - tik unikālas ar savu atrašanās vietu, labo akustiku, vēsturisko ēku un māksliniecisko auru. Tepat, pāri jūrai, ir Zviedrija, visa Skandināvija un arī Vācija. Tomēr par Dzintaru koncertzāli tur pagaidām nezina. Pateicoties konkursiem un festivāliem, ko nodrošina Krievijas televīzijas, to pazīst postpadomju teritorijā un citur krieviski runājošo vidū, bet Rietumos ne. Tāpēc ir svarīgi braukt un piedalīties starptautiskajās tūrisma izstādēs un veidot programmas, kas būtu interesantas šiem cilvēkiem. Ne tikai akadēmiskajā, bet arī džeza un popmūzikā. Bet ir jāsaprot, ko tu kam piedāvā. Tas, kas der rietumos, neder austrumos. To raksturo teiciens: «Kas vācietim labi, tas krievu cilvēkam ir kā nāve.» Austrumos valda dziesmas un tās izpildītāja personības fenomens. Dziedātājs var viens pats fonogrammas pavadījumā sniegt veselu koncertu divdesmit piecus tūkstošus lielai publikai! Rietumos tas neieinteresētu.
Kādu vēlies samēru starp pašu producētiem notikumiem un zāles izīrēšanu, akadēmisko un popmūziku?
Tālākais atkarīgs no tā, vai valsts un pilsētas vadība saprot, ka ir jāinvestē mākslinieciskajā procesā. Profesionālajā mūzikā bez papildu līdzekļiem neko nevar izdarīt. Minēšu piemēru: Budapeštas festivāla budžets ir četri miljoni eiro, Zalcburgas festivālam - 25 miljoni eiro, un, kad to nogrieza līdz 22,5 miljoniem eiro, direktors krita gar zemi un teica, ka par tādu naudu neko nevar izdarīt. Jūrmalas domes redzējumu kultūras virzienā jau rāda tas, ka tā nupat finansējusi CD, kas būs kā tās oficiālais suvenīrs, - Mocarta ieraksts, kuru veidojis orķestris Sinfonietta Rīga, Rīgas Doma zēnu koris, soprāns Inga Šļubovska un diriģents Mārtiņš Klišāns. Šo programmu nākamgad atskaņos mazās zāles atklāšanā.
FDzintaru koncertzā- les programma: www.dzk.lv.