Pakāpeniski par banalitāti kļūst atziņa, ka šis ir populistu un radikāļu politikā ziedulaiks. Un ka šie negantnieki beidzot jāuztver nopietni, t. i., to radītie riski nav ignorējami. Ergo - visu nāciju racionāli domājošie ļaudis ceļas cīņai. Problēma, manuprāt, ir tā, ka stereotipiskā domāšana, ko tradicionāli pārmet apkarojamiem populistiem, vienlīdz piemīt pašiem apkarotājiem, kuri faktiski par karikatūru pārvērtuši gan politiķus, gan par tiem balsojošos. «Visiem taču zināms», piemēram, ka populisti ekspluatē tikai dažas tēmas. Tā, no vienas puses, ir viņu priekšrocība, no otras puses - vājums, jo veicina zināmu domāšanas un retorikas pārkaļķošanos. «Visiem taču zināms», ka populisti ir tikai mutes brūķētāji ar ļoti pieticīgu priekšstatu par to, kā reāli funkcionē valsts un ekonomika. Un tā tālāk. Man ir nelāgas aizdomas, ka šī ir vēlamā uzdošana par esošo. Daži piemēri.
Vienas no Eiropas pazīstamākajām populistu partijām, Francijas Nacionālās frontes (NF), līderi ir būtiski mainījuši akcentus savā retorikā. Nu viņi apelē pie Francijas patriotiem (tas nav nekas jauns), īpaši uzsverot, ka patrioti var būt gan «kreisie», gan «labējie» līdzpilsoņi. Tā ir svarīga un no NF interešu viedokļa pareiza nianse - nemēģināt spaidīties tradicionālajā partiju spektrā, bet deklarēt, ka pārstāv pavisam citu nošķīrumu. Zemteksts - NF runā par kaut ko daudz būtiskāku nekā daudziem apnikušie strīdiņi starp kreisajiem un labējiem, kuru kreisums un labējums turklāt arvien grūtāk saprotams. Nav NF politiķi nekādi cietpauri, nav.
Podemos Spānijā. Kreisie intelektuāļi - ideālisti, kuri apelē pie morāles kategorijām un sola «sākt no baltas lapas». Kā tad... Pavisam pēdējās - pagājušā mēneša - vēlēšanās Podemos gan dabūja pa degunu, bet iepriekšējās rezultāti bija labi. Un dārgie ideālisti ar mirdzošām acīm starppartiju sarunās par jaunas valdības izveidi prasīja sev nevis sociālo jomu kontrolējošus posteņus, pat ne finanšu, bet pārraudzību pār iekšlietām, specdienestiem, sabiedriskajiem medijiem. Īsi sakot, šiem zēniem un meitenēm ir ļoti adekvātas zināšanas par kontroles mehānismiem un ļoti pragmatiskas intereses.
Piecu zvaigžņu kustība Itālijā. Kad vajag, akcentē eiroskepticismu, kad vajag - pieklusina. Nojaušot, ka publikai tradicionālie iekšpolitikas alfa tēviņi apnikuši, prasmīgi Romas mēra amatam izvirza dāmu.
Citiem vārdiem sakot, ja populisma un radikālisma pretinieki cīnīsies ar izdomātu tēlu, tad zaudēs. Pretēji ierastiem priekšstatiem šīs parādības ir visnotaļ plastiskas, mērķtiecīgas (nevis «vienkārši bļāvēji»), un arī to atbalstītāji nebūt nav viendabīga «masa».